Esam ģimene ar pieciem bērniem, un es uzskatu par savu pienākumu visur un visiem atgādināt, ka tāda lieta kā daudzbērnu ģimenes pastāv. Jā, mums vajag lielākas automašīnas. Jā, mums vajag lielākas dzīves vietas. Un, jā, arī lielas ģimenes dodas atpūsties - visi kopā. Kopš mums pievienojās ceturtais bērniņš, praktiski neviena viesnīca vairs mums nav spējusi piedāvāt … Continue reading Daudzbērnu ģimenes pastāv
Pasaule mainās. Zeme mostas. Cilvēki atdzimst, un planēta pāriet jaunos frekvences līmeņos. Dvēseles vibrē. Arvien vairāk un vairāk es savos kanālos lasu, kā kāds "uzdrošinās un piedāvā" savus radošos darbus - gleznas, auskarus, somiņas, koka karotītes, kristālus, krūzītes, kleitas... Jo tas ir nākotnes cilvēku uzdevums - radīt, radīt, radīt. Un tad ir vēl otra izteikti … Continue reading Radīt – cilvēka uzdevums
Četri mani bērni ir dzimuši Rīgas Dzemdību namā. Vēl atceros kā, gaidot trešā dzimšanu, runāju ar draudzeni un teicu, ka vienkārši esmu PAR drošību. Un kur nu vēl drošāk kā iestādē, kur ir visa aparatūra un plašs dakteru klāsts. Bet tad pienāca kovids ar ierobežojumu politiku, un Dieviņš dāvāja mums vēl vienu bērniņu. Es īsti … Continue reading Dažādi piedzimšanas stāsti vienā ģimenē
Dzīve savā ziņā ir eksperiments. Māksla atrast pēc iespējas sinhronizētāku ikdienu starp pienākumiem un baudu. Tāpēc es savā veidā esmu pārsteigta, kad kāds man atkal un atkal uzdod jautājumus, kāds ir mans nodoms kaut ko darīt? Kāpēc es badojos? Kāpēc es neēdu nakteņus? Kāpēc es dejoju no rītiem? Kāpēc es cenšos gleznot? Un ar kādu … Continue reading Septiņas dienas svaigi
Šodien mājmācības apgūstamajā vielā nejauši parādījās vārds PLAĢIĀTISMS. ️Es atzīšos, mums reizēm sadarbība ar skolu ir ārkārtīgi smaga. Protams, es saprotu bardaku, kas radies jau valsts situācijas dēļ vien, un tad vēl viena ģimene te sadomājusi mājmācību. Un es, goda vārds, ļoti, ļoti cenšos, lai būtu gan atbalstoša skolotājiem, gan rastu iespēju saviem bērniem mācīties … Continue reading Sadursmes. Ar sevi, ar vīru, ar skolu.
Vispirms - nost ar stereotipiem. Kad man kāds pasaka vārdu MĀJMĀCĪBA, man nāk prātā tie perfektie Instagram konti, tās mammas, kuras zīmē kā mākslinieces, kuras pārzina katra kukaiņa kāju skaitu, garumu un spārnu nosaukumus, kuras nepārtraukti griež, drukā, līmē kā bērnudārzu audzinātājas, kuras pacietīgi skaidro ar vienu aci divciparu skaitļu reizinājumus ceturtās klases skolniekam, ar … Continue reading Mājmācība – pirmie soļi prom no skolas
Ievads. Kad manam vecākajam dēlam palika divi gadi, es aizgāju no darba pavisam. Toreiz par to man bija gandrīz kauns - nu, kā! - visi "normāli cilvēki" bērnu pusotrā gadā aizved uz bērnudārzu, atdod sistēmas rokās, lai paši var atgriezties darbā - strādāt sistēmas labā. Tomēr pēc dažu mēnešu bērnudārza pieredzes, mans vīrs teica - … Continue reading Mājmācība – ievads
Es spilgti atceros, kā sākās šis gads. Es biju mājās divatā ar zīdaini, internetā tiešraidē skatījos Valsts himnu un mēģināju iemidzināt mazo Rūtu, bet tad visapkārt sāka šaut salūtu, un meitiņa raudāja. Un es arī raudāju. Es raudāju debesmanna.com Ivetai virtuāli Instagrammā uz pleca un jutos ārkārtīgi vientuļa. Ja tā iesākas gads, es domāju, kā … Continue reading 364 dienas
Ar kaut ko jau ir jāsāk, ja gribas kaut ko mainīt. Un šī sajūta pēdējā laikā diezgan zīmīgi lien laukā pa visām porām. Gribas kaut ko citu. Bet tu nezini ko. Un ko tad vispār šai pusizolācijas laikā var iespēt un drīkst. Un ko tad vispār es varu atļauties, ja esmu mājās ar dažāda "izmēra" … Continue reading Neizej no mājas nedejojusi
Šonedēļ mēs ar vīru bijām teātrī. Būtībā jau tas nav nekas pārsteidzošs - māksla mums patīk, randiņus kaut kādus (vecvecākiem attaisnojoša iemesla) gribas - Jaunajā Rīgas un Dailes teātrī esam bieži "viesi", aktierus pazīstam, zinām, ko no režisoriem gaidīt. Nu, tā. Apmēram jau iepriekš ir skaidrs, uz ko esam parakstījušies. Būtībā nekas pārsteidzošs - bijām … Continue reading Šekspīrs un jaunais normāli.
Laimes Kalēja 