Kā es glābju aknas

Esmu vairāk kā gadu dzīvojusi ar KETO diētu "kabatā". Esmu viegli atbrīvojusies no pēcdzemdību "riepas", ēdot salātus ar sieru un dažādām eļļām kvantumā. Ceļojumos un izbraukumos, vien paņemot līdzi mazu burciņu kokosriekstu eļļas, ko šad tad panašķot, esmu jutusies kārtīgi paēdusi un vieglu vēderu visas dienas garumā. Tas bija patiešām viegli - atteikties no ogļhidrātiem … Continue reading Kā es glābju aknas

Advertisements

Real life

Tik bieži sociālās platformās lasu tās rindas, ka apnikuši tie fotošopētie vēderi (jā, izrādās var arī kaut ko tādu – būs jāpameklē, kā to izdarīt, ha ha) un uzfrišinātās reklāmas ietekmētās domas un pārliecības. Cik ļoti gribas redzēt tās īstās dzīves. To real life. Cik ļoti neticam tām mūždien smaidošajām sejām, laimīgajām ģimenēm, brīnišķīgajām bildēm. … Continue reading Real life

Atmodināt sirdī sauli – Saules Festivālā

Kad pirms četriem gadiem es pirmo reizi pēc ilgāka laika pieņēmu drosmīgu lēmumu veltīt laiku egoistiski tikai sev, es nokļuvu "Saules festivālā" pirmo reizi. Tāda, izdegusi divu bērnu mamma, paņēmu telti, jogas paklājiņu un guļammaisu un aizbraucu uz nedēļas nogali pabūt svešumā. Vietā un cilvēkos, kur nav jāizliekas. Nav jārunā, ja nav vēlēšanās. Nav pienākumu. … Continue reading Atmodināt sirdī sauli – Saules Festivālā

Divatā ar zīdainīti – atvaļinājums

Ak, kungs, cik tie bērni visu jūt un zina labāk par tevi pašu. Man tikai jāatpūšas, jāsasmeļ spēks un mīlestība no pirmavotiem, lai mana mazā bēbīšmeitiņa skatītos man acīs un smaidītu, satvertu manu roku un iemigtu, un saldi čučētu. Man tikai jāizsauc galvā tarakānu armija, lai viņa raudātu, mocītos ar vēderu, nespētu nogurumu pievārēt. Un … Continue reading Divatā ar zīdainīti – atvaļinājums

Kā mani ietina Rebozo lakatos

Kāds ceļš ir noiets. Bērns ir piedzimis. Tavs pašas ķermenis ir lolojis un auklējis, ziedojis un visu pieprasīto atdevis. No mazas šūniņas par cilvēciņu veidojis. Sadarbībā - tu un viņš - tavs bērns ir piedzimis. Vairs ne iekš tevis, tevī, bet virs tevis, tavās rokās turams, acīm saskatāms, ar smaržu saožams, ar tavu miesu viņa … Continue reading Kā mani ietina Rebozo lakatos

Divas nedēļas.

Divas nedēļas. Tik īss ir brīdis, kopš mums pievienojās Rūta. Mazs sparīgs kamoliņš - čik-či-rik, un bija man uz punča. Un čuč, un zīž, un atļauj visiem trim lielajiem cīnīties, kurš iedos pamperi, kurš drīkstēs ilgāk paturēt rokās. Divas nedēļas. Tik maz. Un vienlaicīgi kā mūžība. Jo nekad - nekad, nekad - nav bijis citādi … Continue reading Divas nedēļas.

Par mātēm, mums un mūsu bērniem

Es šodien domāju par mūsu mammām. Par to, kā viņas te, Dzemdību namā, gulēja pa pieci, pa septiņi istabiņās. Gulēja un gaidīja, kad viņām pienesīs tikko piedzimušo bērniņu pabarot. Gulēja un cerēja, ka viņš tur, kopā ar citiem maziem bebīšiem, neraud pārāk dikti. Gulēja un gaidīja. Un cerēja, ka bērniņš ir vesels un elpo, un … Continue reading Par mātēm, mums un mūsu bērniem