Apjaušot draudzības spēku

Saule ielija kupenā. Sniedziņš pakusa. Strautiņš noburbuļoja. Kāja paslīdēja. Tauriņi sabira vēderā. Klusi, klusi spārnus vēcināja. Sāpīgi, sāpīgi smeldzināja. Vajadzēja jau tikai izdzīvot, izsāpēt, izciest, izraudāt. Vajadzēja norakstīt, norunāt, saprastam justies. Sagaidīt, kad kāds tev galviņu noglāstītu. Pateiktu - viss kārtībā. Atzītu, ka dabīgi tas uzplaiksnī un norimst. Uzsmaidītu. Tēju iedotu padzerties. Un paldies vēl … Continue reading Apjaušot draudzības spēku

Kad GAISMA atdzimst

Klusat jauni, klusat veci, Dievs ienāca istabā; Dievs ienāca istabā, Vaicā nama saimenieku. Tas bij nama saimenieks, Kas sēd galda galiņā, Kas sēd galda galiņā Baltā linu krekliņā. Tā visu decembri cīnās tumsa pret gaismu. Manī. Grinčojas. Pukojas. Skrabinās. Kacinās. Negribu, nevaru, nespēju. Visa gadu nodzīvotā enerģija kūsā, rosinās, grozās, sprūk laukā. Saule iet zemu, … Continue reading Kad GAISMA atdzimst