Sakārtot māju. Sakārtot sevi.

Tie, kas seko maniem ierakstiem kaut cik regulāri, jau lasīja, ka es nesen noskatījos Ievas Ozoliņas jauno filmu “Dotais lielums: Mana māte” (manas sajūtas pēc filmas var izlasīt šeit), kurā kādā epizodē parādās galvenā varoņa Raita dzīves telpa – istaba aizkrauta ar papīriem, grāmatām, niekiem, monētām, krūzēm, traukiem. Aizkrauta. Ne tikai tā, kā jūs visdrīzāk to redzat vecāku cilvēku mājās, kur plauktiņos neatrast brīvas vietas suvenīriņam, bet tā, ka pa istabu pārvietoties iespējams tikai kaut ko pārkrāmējot, pārkāpjot pāri, izlienot utt. Es atkārtošos. Es ticu, ka tavas dzīves telpas kārtība ir tavu domu turpinājums, un pēc tavas istabas ir acīmredzams, cik harmonisks tu esi pats ar sevi.

IMG_2018-01-18

Esmu lasījusi divējādas pieejas sevis sakārtošanai. Pirmā. Sakārtot māju un lietas ap sevi, un tas rezultēsies ar sakārtotu galvu un domu skaidrību. Otrā. Sakārtot galvu, un tava māja kaut kā automātiski kļūs tīrāka no krāmiem. Ja godīgi, domāju, ka tiešām abas šīs metodes ir patiesas. Atšķirība tikai – no kura gala katrs indivīds spēj ķerties dzīves bardakam klāt. Šoreiz par pirmo pieeju. Sākt ar lietām sev apkārt.

Man ir sajūta, ka manas paaudzes cilvēkiem vairs nevajadzētu būt tai riska grupā – krāt, krāt, krāt. Kamēr es saprotu savus vecākus un vecvecākus, kas kapeiku pie kapeikas likuši, lai to grāmatu nopirktu. Lai jaunu šķīvi uz galda uzliktu. Lai nākamruden varētu vairs nestaigāt cauros zābakos. Tāpēc viss tiek līmēts, labots, sašūts, nolikts, glabāts. A, ja nu ievajagas. Striķīši, maisiņi, ietinamie papīri, bērnu zīmējumi, suvenīri no ārzemēm. Tā smukā kleita, kura neder pēdējos divdesmit gadus. Bērnu rotaļlietas, kuras noteikti vajadzēs mazbērniem. Koka slēpītes. Grāmatas, saskočotām lapām. Ja istabā vairs nav vietas, ir pagrabs. Mantu glabātavas. Lauku mājas ar pažobelēm un jumta korēm. Un tad beidzot piedzimst tie mazbērni, un beidzot – re, kā es teicu, ka jāsaglabā! – viss smuki tiek novirzīts uz savu bērnu jaunās ģimenes mājām.

Viss sākas ar sevi. Un ar mani tas sākās, kad aizgāja mani vecvecāki, un es atskārtu atrodamies nevis vienkārši ciemos pie mīļajiem vecvecākiem, bet dzīvoklī, pilnām drēbju, lupatu, viesību servīžu un sakrātu grāmatu. Tev jau sen ir savi šķīvji. Jauni. Savas grāmatas. Nesen izdotās. Un savas puķu vāzes. Un pat tās dažas patiešām ļoti skaistās lietas tev neceļas roka ienest savā dzīvē. Jo tās ir tavas vecmāmiņas sajūtas, atmiņas un piederība. Un tu mēģini kaut ko pārdot, kaut ko ziedot. Un saproti, ka pat bibliotēkām nevajag grāmatas, kuras pirktas par pēdējām kapeikām no algas. Un tas ir tas brīdis, kad es ieraudzīju to STOP zīmi. Nedzīvot kopā ar lietām, kuras “ja nu vajag”.

Jo vairāk lietu, jo vairāk problēmu. Tev nemitīgi par to ir jādomā. Kur to glabāt? Kuru reizi to uzvilkt? Kā to iztērēt? Un tāpēc es ļoti cenšos atbrīvoties no lietām, kas aizaudzē manas dzīvojamās telpas vietu. Jā, tas ir grūti. Šķiet neētiski izmest miskastē tikko uzdāvinātu dāvanu – kādu jaunu kleitu, smaržu vai rotas lietu. Un šķiet neiespējami atvadīties no tās kleitas, kuru tu velc visus pēdējos desmit gadus. Un tad ir vēl trešā situācija – zem gultas un uz skapjaugšas tev glabājas krāmi.. Nu, tie, kurus “ja nu vajadzēs”.

Kur meklēt krāmus?
– Vannas istabā. Krēmi, losjoni, matu lakas, nagu lakas, tūbiņas, pudelītes, smaržu paraudziņi, flakoniņi, eļļiņas. Kājām, rokām, nagiem, ragiem, ziemas ādai un vasaras ādai. Sejai, kaklam, acīm, degunam. Nu, jūs sapratāt. Miljons lietu. Es zinu, ka ir cilvēki, kas tik tiešām to visu smērē, masē un eļļo. Bet es saprotu, cik daudz man reāli ikdienā nepieciešama kosmētika, kad dodos uz ārzemēm, un lidojumā mierīgi varu iztikt ar vienu aizspiežamo maisiņu uz visu ģimeni. Tātad visi tie krēmi, kremiņi augšai un apakšai – uz redzēšanos!
– Virtuvē. Man no sirds nepatīk milzīgas trauku kaudzes skapīšos, tāpēc, ja man uzdāvina jaunu šķīvi, katlu, karoti, bet man nav atbilstošas vietas, kur glabāt, – uz redzēšanos! Tāpat es nedomāju, ka mājās nepieciešami pieci dažādi kausiņi – viens tējai, viens buljonam, viens mērcei, viens sazin kam vēl. Es izvēlos vienu. Un pārējie – uz redzēšanos!
– Atvilktnēs. It īpaši tajās, kur glabājas skolas un universitātes pieraksti. Tur, protams, ir ne tikai informācija par mācību vielu. Tur kāda zīmīte no puiša aizķērusies. Vai kāds blakussēdētājas zīmējums. Tur blakus logaritmiem un ķīmijas formulām izkrāsotas sirsniņas un ierakstīts kāds sajūtu vārds. Un tāpēc vēl jo grūtāk šķirties. Jo ne tikai “ja nu vajag”. Šie pieraksti ļauj tev uz mirkli iztēloties, kā būtu, ja būtu, un kā bija, kad biji tik jauns un naivs. Bet saņemties. Un uz redzēšanos.
– Drēbju un kurpju skapjos. It īpaši mums, jaunajām māmiņām, kas kādreiz nēsājušas tos smukos īsos svārciņus. Puišus kaitinājušas. Komplimentus saņēmušas. Mēs ticam sev un savam gribasspēkam, ka atkal būsim tievas (un tikpat jaunas). Tāpēc man noder nežēlīgā metode – uzmērām katru apģērba gabalu un novērtējam, vai jūtamies tajā ļoti labi. Ja atbilde ir jā – liekam skapī. Ja atbilde ir nē – liekam maisā. Mēneša laikā no maisa izvelk apģērbus, ko ievajagas. Pēc trīsdesmit dienām viss, kas vēl palicis maisā – uz redzēšanos!
– Bērnu istabā. Ja ar drēbēm maziem bērniem problēmu nav, tā kā viņi aug un vismaz reizi gadā viss novalkātais jau kļuvis par mazu, tad ar rotaļlietām gan. Reizēm šķiet, ka dzimšanas dienu bērnam ar viņa draugiem varētu nesvinēt tikai tāpēc, ka atkal būs klāt kādas desmit jaunas rotaļlietas. Un kur pēc tam tās visas glabāt? Un vecmāmiņām ikreiz gribas ko jaunu atvest. Un, ja kas, arī man kā mammai tomēr gribas kaut ko interesantu nopirkt saviem bērniem, ar ko paspēlēties. Tāpēc es dievinu “iztērējamas” rotaļlietas – izkrāsojamas grāmatas, uzmālējamas maskas, saskrūvējamas, salīmējamas, nokasāmas lietas. Padarboties un pateikt paldies. Uz redzēšanos. Bet ir jau vēl arī Lego un galda spēles, un spēļu trauki un lelles, un mašīnas. Kluči, trauciņi, zirdziņi, kinderolas. Man pašai ir grūti atteikties. Jo Elza paaugsies, un viņai vajadzēs to, ar ko Marekam vairs negribas spēlēties. Un vēl Agris paaugsies. Un ir tik grūti saprast, ka tad, kad kāds paaugsies, jau būs atkal jaunas lietas, par ko domāt. Ja vēl es skaidri zinātu, ka visas tās spēlītes varu atdot kādam, kam patiešām vajag, tad ar vislielāko prieku! Bet nav nemaz tik viegli atrast tos, kam patiešām vajag. Un tad sūtīt pakomātos. Vai braukt uz Latvijas citu galu uz kādu bērnu centru.
– Bērnu drēbītes. Bērniem skapjos ar drēbēm problēmu nav, bet tās, kas jau par mazu –  a, ja nu noder? Šis ir kaut kas tāds, kas prasās izšķiroties. Jo, ja nu noder, tad tāpat gribas kaut ko jaunu nopirkt un to novalkāto iemest lupatās.

Kā atbrīvoties no krāmiem?
@ Vai tev šī lieta patiešām dara prieku? Apdomājam atbildi uz šādiem jautājumiem – vai tā vairo tavu enerģiju? vai tā ir ikdienā noderīga? vai tā ir patiešām mīļa? – un ja nevaram atbildēt ar pārliecinošu jā uz kaut vienu jautājumu, – tas ir krāms – uz redzēšanos!
@ Iedomāties, ka tiek mainīta dzīvesvieta – vai es ņemtu šo mantu līdzi? Nē?- uz redzēšanos.
@ Iedomāties, ka naudas trūkuma dēļ, ir jāpārdod lietas – ko tu pārdotu vispirms?
@ 10 mantu likums – paņemt maisu jebkurā brīdī, apstaigāt māju un atrast 10 lietas, ko izmest tūlīt. Šo es bieži izmantoju bērnu rotaļlietu šķirošanai. Katram (lielajam) lūdzu, atrast piecas lietas, kuras dot citiem bērniem. Un, ja otrs piekrīt, tad – uz redzēšanos.
@ Organizēts midzenis krāmiem – speciāli ierīkota atvilktne vai kāds maiss, kaste, kurā salikt visu, ko “nav, kur likt”. Drīz vien šis midzenis piepildīsies, un būs jāveic izvēle, kuri no iekšā esošajiem krāmiem ir “viskrāmīgākie”.
@ Ugunsgrēka metode papīriem – iedomāties, ka mājā izcēlies ugunsgrēks, un tev ir viena minūte paņemt līdzi visu, kas ir patiešām svarīgs. Visi pārējie papīri automātiski kļūst par krāmiem.

Un kādas metodes izmantojat jūs, lai neapaugtu ar krāmiem?

Ja tevi šī tēma uzrunā, iesaku palasīt aizgājušā gadā Zvaigznes izdoto grāmatu “Brīvs no krāmiem. Mājas detokss“, kurā profesionāla uzkopšanas konsultante Džeralīna Tomasa aizraujošā stāstījumā dod interesantus un vienlīdz vienkāršus padomus, kā izmantot viņas ieteikumus atbrīvoties no krāmiem. Uz visiem laikiem.

Foto: https://pixabay.com/

Advertisements

4 thoughts on “Sakārtot māju. Sakārtot sevi.

  1. Drēbju ieteikums neder. Sezonas drēbēm, kādas manā skapī ir vairums, jāgaida kā minimums sezonas beigas, īpaši vasarā. Jo reizēm 30 dienu laikā vasara nepagūst iesākties un plānās kleitas nepagūst savajadzēties.

    Like

  2. Ļoti interesanti izlasīt, kā pie kārtības tiek, hmm, cilvēki, kas nepieķeras lietām. Daži padomi man atgādināja par lietām, no kā tiešām vajadzētu atvadīties (skolas pierakstiem un nevajadzīgiem papīriem), bet daži pārsteidza – es nekad nebūtu iedomājusies, ka krāsojamās grāmatas ir jāizmet, kad izkrāsotas! Es tās lieku plauktā pie grāmatām un man likās, ka tā dara visi. 😀 Ai, un vispār izmest grāmatas man neceļas roka. Lietas, ko citi dāvinājuši (lai gan nenoder) – nu tur tak ieguldīts laiks un nauda… Laikam jau esmu no tiem, kam vairāk der otrs piegājiens, lai gan aizdomāties bija par ko. 🙂

    Like

    1. Zini, es tevi ļoti labi saprotu. Es neesmu dzimusi ar šādu attieksmi. Es bērnībā krāju koku mizas, skārda bundžiņas, piena pudeļu korķus un pastmarkas. Un draudzeņu mīļvēstulītes, un puišu slepenās zīmītes. Un es vēl joprojām neesmu izmetusi Ziemassvētku apsveikumus, kas sūtīti 10 gadus atpakaļ. Nav jau tā, ka viss ir tikai balts vai melns. Bet es mācos uzdot šo jautājumu par visām tām mīļajām lietiņām ar foršajām atmiņām – vai tās vēl joprojām rod man prieku? Un, jā. Ir mīļlietiņas, kuras dāvājušas mīļdraudzenes. Ir vēstule, kuru man rakstījis tagad-vīrs, kurš toreiz, simts gadu atpakaļ, bija tikai jokupēteris. Ir kāds bērna pirmais zīmējums. Arī man ir lietas, kuras ir svarīgas tikai man. Bet es mācos nepiesārņot dzīvi ar atmiņām. Atstāt tikai pašu skaistāko. To, kas priecē arī šodien.

      Like

      1. Ea jau arī to nekā slikti nedomāju. 🙂 Zinu, ka daudzas lietas ir liekas, nu tiešām pat vairs nav sentimentālas, vienkārši nav izmestas “tāpēc ka”. Izlasīju un sakārtoju grāmatplauktu – nolēmu 3 diezgan jaunas grāmatas, kas vai nu nepatika vai ir dubultā, atdot bibliotēkai, jo jaunās ņemšot pretī. It kā nieks, bet tomēr laba sajūta.

        Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s