Par ciešām attiecībām

Dzīve ļoti mūs izmētā. Samet visādās feisbuka un vatsapa grupās un dod mirklīgu sajūtu, ka esam kaut kādu svarīgu kopienu sastāvdaļas. Tomēr visbūtiskākās tomēr ir dziļās cilvēciskās attiecības, ko var kopt un lolot, tikai klātesot. Tikai ieskatoties acīs, pieskaroties, dzirdot, reaģējot.

IMG_2020-01-26

Attiecības veidojas dažādi. Reizēm darbs vienkārši “uzspiež” tev būt labās attiecībās ar kolēģiem. Reizēm kaut kādu pašam neizprotamu iemeslu dēļ ar kādu ir ļoti, ļoti grūti saprasties. Bet pārsvarā tomēr esmu atvērta attiecībām ar cilvēkiem. Jo ir taču tik bezgala interesanti uzzināt, cik dažādi mēs esam. Cik atšķirīgi domājam, redzam lietas, zinām kaut kādus faktus un tos interpretējam pēc savas prizmas. To visu saprotot, es ļoti pieķeros cilvēkiem. Draudzējos ar viņiem atvērtu sirdi un, jāpiekrīt, šad tad tieku izmantota kā dzirdīgas ausis tikai tāpēc, ka man patiešām patīk klausīties un uzzināt. Un, protams, tas arī bieži sagādā sāpīgas šķiršanās.

Es nespēju iet uz bezpersoniskiem kursiem. Kad kaut kur iesaistos, esmu atvērta un gribu justies kā viena no bara. Tāpēc es vairāk esmu radīta komandu sporta veidiem – mani aizrauj dejas un teātra mēģinājumi, savukārt, grūti ilgstoši noturēties kaut kādās vingrošanu grupās, kur ir ļoti mainīgs dalībnieku sastāvs un līdz ar to neizveidojas tuvas attiecības ar cilvēkiem. Ja es kaut kādu iemeslu dēļ vairākas nedēļas neapmeklēju nodarbību un šajā laikā neviens nepainteresējas, kad būšu atpakaļ, es automātiski norobežojos. Jūtos neiederīga, ja jau pēc manis neskumst. Smieklīgi, vai ne? Bet fakts.

Šī sava laika ziedošana kaut kādai grupai bieži aizkaitina manu vīru, kurš sāk uzdot konfrontējošus jautājumus par to, kas man dzīvē ir svarīgākais. Es daudz esmu pati ar sevi diskutējusi, vai svarīgāk ir dzīvot šeit un tagad un ceļot apkārt pasaulei kopā ar vīru un bērniem, vai nekavēt sapulces un mēģinājumus. Bet, lai arī ģimeni es prioritizētu pirmajā vietā, man ir ļoti, ļoti svarīgi ieguldīties simtprocentīgi it visā, ko daru, jo tas dod iederības un noderīguma sajūtu. Un, piedodiet, bet tikai ar tīriem, veseliem, priecīgiem bērniem man nerodas tā pilnīguma sajūta. Es noteikti esmu radīta, lai spētu darīt ko vēl.

Bet pagaidām, kamēr bērni viens pēc otra ir mazi, un es pārsvarā savu laiku pavadu spēļu laukumos, es arī sadraudzējos ar citām mammām un tētiem. Kad pieklājības frāzes ir izdzīvotas, laikapstākļi izrunāti, mēs vienmēr droši varam pārrunāt dažādas bērnu vecumposmu krīzes (jo, kā mēs zinām, tās pārplūst viena otrā), un tad, pavisam nemanot, jau esam ierunājušās nākamajā līmenī – tur, kur dzīvo sajūtas, vēlmes, bailes un bēdas, un nepiepildītas cerības. Lēnām, lēnām taustoties, neko neplānojot, sava pagalma spēļu laukumā ir ļoti viegli iekļūt ļoti tuvās attiecībās.

Un patiesībā šis raksts ir tieši par to, ka ikriez ir ļoti skumji, kad mammas un tēti atgriežas darbā, un mūsu ikdienas satikšanās tiek pēkšņi pārtrauktas. Šis raksts ir par to, ka mēs aizejam no darbiem. Ka mēs nomainām dejošanas un teātra pulciņus, pārvācamies uz dzīvi citur, pabeidzam universitāti. Čau, jums visiem un visām! Ziniet – kāda daļiņa no jums vēl joprojām dzīvo manā sirdī, un tāpēc šad un tad man ir skumji.

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s