Kā mēs vēstuli Ziemassvētku vecītim rakstījām

IMG_2019-12-18_1

Tas sākās tā vienkārši. Mans vīrs kādā sestdienas rītā nebija mājās, un miera un kārtības labad, kamēr vārījās putra un es griezu dārzeņus pusdienām, norīkoju bērnus uzzīmēt savus šī gada labos darbus, ko nosūtīt IMG_2019-12-18_4 Ziemassvētku vecītim. Un tad jau otrā pusē vajadzēja arī uzrakstīt, ko sirsniņa kāro saņemt dāvanā. Lai saraksti neizvēršas pārāk gari, piedāvāju izgriezt no rotaļlietu veikalā dabūtā kataloga pāris lietas, ko kārojas, un uzlīmēt uz lapas – tā Ziemassvētku vecītim ir izvēles iespējas.

Mums nesen bija saruna ar Elzu, kura tikko nosvinēja 6.dzimšanas dienu. Ka ir taču īstie un ir neīstie Ziemassvētku vecīši. Ir tādi, kuri ir tikai pārģērbušies cilvēki, un tas viņiem ir darbiņš. Un varbūt vispār visi ir tikai cilvēki, kuri jau kopš vasaras trenē ziemeļbriežus, lai līdz Ziemassvētkiem tiem būtu iemācījuši lidot. Un galu galā, kāpēc, lai mēs, pieaugušie, domātu, ka zinām labāk, vai ne? Vai tas, ka mēs nekad neesam redzējuši īstu Ziemassvētku vecīti, ir kāds pierādījums faktam, ka īstenībā tādu nemaz nav?

Un tagad ir tās vēstules, kuras tiek ieliktas aploksnēs un bez jautājumiem pie saņēmēja tiek uzrakstīts “Ziemassvētku vecītim uz polāro loku” un “uz LaBzemi”. Tagad vajag nopirkt pastmarku, Mareks (8 g.v.) mani norīko. Un atgādina vēl nākamajā dienā, ka man tas jāizdara laicīgi.

Protams, ka mēs katrs, pat ja esam pragmatiski un racionāli pieaugušie, reizēm ļoti, ļoti gribam noticēt brīnumam. Varbūt mēs slēdzam derības ar veiksmi kā bērnībā (“ja rīt uzsnigs sniegs, tā būs zīme, ka es labi nokārtošu kontroldarbu”), varbūt mēs sev dodam solījumus (“šogad gan es sportošu regulāri”), IMG_2019-12-18_2 bet varbūt vienkārši ļaujam sev padzīvot bērnu pasaulē. Tur, kur ir rūķi un laumiņas, un pasakas ir tikai pasakas bez apslēptām dzīves mācībām, kuras jāizprot. Tur, kur tu vari būt egoists, skriet, kur gribi, priecāties, par ko vēlies, un ticēt. Ticēt labajam, gaišajam, pārsteidzošajam. Ticēt brīnumam.

Un man šogad ļoti, ļoti gribas galvenokārt diviem vecākajiem bērniem sarūpēt dāvaniņā tieši to, ko viņi prasa. Neskatoties uz to, ka mantu mums pietiek un ir par daudz. Neskatoties uz to, ka varbūt tas nav pats noderīgākais, ko vecāki var savam bērnam nopirkt. Neskatoties uz zero waste kustību un uz atkritumiem, kas rodas no mūsu pieprasījuma. Neskatoties šajos svētkos uz to visu praktisko – uzdāvināt kaut ko no tā saraksta tikai tāpēc, lai uzturētu viņos to sajūtu, ka BRĪNUMS IR DZĪVS.

Un, protams, mēs nonākam pie sarežģītiem jautājumiem.

Par to, ka mēs melojam. Un, jā, piedodiet, es atbildēju, ka nopirku pastmarku. Un es uzdošu uzvedinošus jautājumus, ļaujot viņiem noticēt. Un 24.decembra vakarā mēs izsekosim internetā, kad Ziemassvētku vecītis laidīsies gar mūsu māju, un mēģināsim to brīnumu aiz astes noturēt. Un, iespējams, man vēl kādu reizi būs jāsamelo.

Par to, kāpēc pieaugušie šogad nesaņems dāvanas. Jo mums tiešām nevajag. Un tāpēc arī man būs jāraksta vēstule vecītim ar lūgumu šogad manas dāvanas aiznest kādam citam – pansionātos, nabadzīgām ģimenēm, kādam, kam kaut kas ir vajadzīgs.

Par to, kāpēc mēs pērkam dāvanas labdarības akcijās bērniem kara zonās un rūpju bērniem (jo, citēju, Ziemassvētku vecītis taču visiem nes dāvanas).

Par to, kāpēc vecvecāki dāvina Ziemassvētkos visiem tik daudz dāvanu (atvainojiet, uz šo lai vecvecāki paši atbild).

IMG_2019-12-18_3

Bet kad šogad meitai Ziemassvētku pasākumu rīkojām mežā un es ieraudzīju pāri kalnam nākam vīru sarkanā mētelī, sarkanu cepuri galvā un maisu pār plecu, es vienu mazu, mazu, mazu mirklīti, bet patiešām noticēju šim pārsteigumam. Šajā mirklī es redzēju salaveci sava iekšējā bērna acīm un ļoti, ļoti gribēju piedzīvot šo brīnumu. Un varbūt tāpēc, ka mana mamma nekad nemeloja un apstiprināja, ka tas salavecis ir vien parasts pārģērbies onkulis, varbūt tieši tāpēc es negribu saviem bērniem nozagt šo sajūtu. Varbūt tieši tāpēc es veicinu vēstuļu rakstīšanu, mazliet sameloju un šogad ļoti gribu bērniem sagādāt tieši to, ko viņi ir izvēlējušies. Jo viņi tic. Un ticība dara mūs dzīvus.

Priecīgi, mīļie!
Paldies, ka mani lasāt!

Agnese

One thought on “Kā mēs vēstuli Ziemassvētku vecītim rakstījām

  1. Tu zini, es savu meitu uzrakstīto vēstuli šogad pat uz pastu aiznesu. Nebija tālu un sarežģīti. Iedevu pastniecei rokā un jautāju, kāda marka šādai jāpērk. Mēs abas klusi sasmaidījāmies, sapratāmies un ar to arī mans Ziemassvētku prieks sākās. Ar sajūtu, ka bērnu ticība tiek atbalstīta un saprasta. Veicināta.
    Paldies foršajai pastniecei!

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s