Dvēseļu putenis /Dzintars Dreibergs/

IMG_2019-11-20

Jauno pēc strēlnieka Aleksandra Grīna romāna ekranizēto gabalu “Dvēseļu putenis” desmit dienu laikā jau paguvuši noskatīties vairāk kā 100 000 skatītāju. Citi, jau subtitriem skrienot pār ekrānu, vēl sēž klusumā un nespēj pārslēgties iedegtās zāles gaismās, ietikt tik ātri atpakaļ šodienā. Citi pārnāk mājās vīlušies, kaut ko būtisku ekspektējuši, bet uz ekrāna neieraudzījuši. Citi pārdomā, klusē pāris dienas, līdz saprot, kā jūtas, ko domā. Citi meklē vēl kaut ko dziļāk par un ap. Un tomēr – ne jau patika vai nepatika birka šeit ir piekarināma, “Dvēseļu putenis” vienkārši ir filma, kura ir jāredz. Punkts.

Filmas veidošanas izmaksas lielākoties ir segusi valsts, tāpēc vēl jo vairāk visu filmēšanas laiku Dzintara Dreiberga radošā komanda tikusi novērota ar vanaga cienīgu aci. Protams, mēs katrs jau esam dzirdējuši, ka filmas scenārija autors Boriss Frumins svešvalodā netulkoto Grīna “Dvēseļu puteni” nemaz nav lasījis, un paļāvies uz pārstāstu. Tāpat presē lasītas ziņas, ka arī nauda piešķirta bez scenārija lasīšanas. Un saprotam taču, ka gandrīz 800 lpp garo literāro darbu ietilpināt divās stundās jau pēc definīcijas nozīmē kaut ko zaudēt. Kā saīsināt līdz filmai vairāku gadu garumā ilgušās brīvības cīņas, pārdzīvojumus, kā restaurēt to spēku, varonību, izturību un spēju iet un iemācīties, kas ir karš. Un kāpēc krist.

Tāpēc man šķiet gudri, ka filmas sižets veidots kā sešpadsmitgadīga puikas skatījums uz karu. Tikai tik daudz, cik viņa acīm karš saskatāms. No dauzīšanās un rotaļām treniņnometnē līdz pirmajam vācu lidmašīnas uzbrukumam. Līdz pirmajam kritušajam. Ekranizējums ir augstas klases. Migla, sniegs un sals, dubļi. Prieks un bailes.  Dzīvie un mirušie. Tas viss šķiet tik īsts. Un stāsts par jaunu zēnu pēkšņu pieaugšanu, sastopot dzīvības un nāves smalko robežu pilnībā attaisno mērķi. Tomēr.

Tomēr sižetiski man kaut kas pietrūka. Es redzēju tēva un dēla attiecības. Un redzēju, kā brāļi pieskata viens otru. Es sajutu, kur no nesaprašanas izaug dusmas un kur no netaisnības – drosme, bet līdzīgi kā operā prasījās programmiņa. Viena kauja, otra. Te strēlnieki dodas uz Sloku, te kāda kauja, kāds ievainojums un tad jau aina ar gāzmaskām, kam būtu bijis jābūt Nāves salā. Pa starpu galveno varoni ir ievainojuši jau vairākas reizes, un notikumi pārlec gadiem un teritorijām, skatītājam neapjaušot. Es arī neredzu attaisnojumu filmas sākumā iekļaut galvenā varoņa Artūra Vanaga pirmo draudzeni, ja jau pirmajā tikšanās reizē viņa ir sadzīvojusies ar citu. Es saprotu, ka režisors vēlējies parādīt, kā vīrieši karoja sieviešu dēļ, tomēr to nejūtu. Un es skaisti filmu pabeigtu tās kulminācijā – Ziemassvētku kaujas laukā. Iespējams, pārāk plaši ir gribēts iekļaut ekranizācijā dažādus rakursus, un tieši tāpēc ir izveidojies nelīdzens darbs (izcili filmas sižetu raksturotu mūzikas termins – staccato – īsi aprauti).

Bet es jau nesaku, ka filma ir slikta. Mākslinieciski mani tiešām pārsteidza, ka arī latvieši uz tādu līmeni ir spējīgi. Un, protams, es uzskatu, ka to ir jāredz. Es domāju, ka tā ir jārāda vidusskolniekiem un pēc tam Latvijas vēstures stundās kārtīgi jāpārrunā. Jo, iespējams, tāda ir filmas misija – ieinteresēt. Vismaz ar mani tas nostrādāja. Tāpēc esmu patīkami pārsteigta par tik daudzajiem raidījumiem “Ieklausies Dvēseļu putenī”, kuri papildina filmā iztrūkstošo informāciju, kā arī par darba grupas izveidoto Notikumu laika skalu.

Es šoreiz aizgāju mājās neraudājusi. Tomēr dziļu pateicību sirdī. Par visu to, kas man šodien dots.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s