Depresija izskatās tā

Man piezvanīja draudzene. Viņai māsa izšķīrusies. “Es gaidīju nelaimes čupiņu,” viņa teica. “Bet satiku – viņa tik daudz jau ir izdarījusi, tik labi izskatās.” Viņa, tā māsa, man šķiet ar teicamnieces tipu. Tāda, kuru nesagrauj tādi pasaules sīkumi kā laulības izjukšana. Un es saku savai draudzenei, – uzmanies! Tieši tāpēc uzmanies, ka viņa smaida un ka tiek ar visu galā. Tieši tāpēc, ka labi izskatās. Ka priecīgi runā un ir saņēmusies. Tikko pēc šķiršanās.

IMG_2019-11-04

Es viņai aizsūtīju šo savu bildi. Kādā koncertā. Ar smaidu pa visu seju. Mirdzošām acīm. Vai ne? – Es nekad neesmu bijusi tik saplīsusi kā šai laika periodā. Man varēja pieskarties mazliet ne tā – fiziski vai ar vārdiem, lai es izplūstu asarās. Mana sirds bija sašķīdusi stikla pērlīšu lauskās. Es gāju un darīju to, kas bija jādara. Bet es neradu prieku. Es braucu lielākus attālumus mašīnā un attapos braucot uz 160km/h. Dzīvoju kaut kādā savā portālā. Savās domās. Savā nespējā. Bieži pieķēru sevi pie domas – un ja nu. Noslēpties klusās istabās, biezās sienās, telefona ekrānos. Noslēpties. Un nelīst ārā. Pazust. Pašiznīcināties. Bet es gāju ārā. Satiku cilvēkus. Un tik viegli noslēpties cilvēkos, ja esi mirdzošām acīm. Jo tad tev nejautās. Un tev nebūs jābūt godīgai pašai pret sevi. Pirmkārt.

Kādā seminārā psihoterapeite Vita Kalniņa lieliski atzīmēja – mums ir tik daudz gadu bijis, lai trenētos izlikties, ka tā ir viena no mūsu labākajām prasmēm. Izlikties mazliet labākai. Izlikties varošai. Izlikties priecīgai. Laimīgai. Un jo vairāk mēs izliekamies, jo biežāk sākam apmānīt ne tikai līdzcilvēkus, bet arī paši sevi. Vismaz pret sevi esam godīgi.

Nē, man neviens nediagnosticēja depresiju. Es gan arī nejautāju pēc diagnozes. Un tomēr es zinu, kā izskatās tur, tumšajā pusē. Es zinu, cik bieži man cilvēki izteica komplimentus šai laikā. Un cik reti kāds pajautāja, vai man viss kārtībā. Tāpēc es jums saku – depresija izskatās citādi, nekā jūs domājat. Šādi.

Un ar šo ierakstu es jums lūdzu – pievērsiet saviem līdzcilvēkiem uzmanību. Pirms viņi ar tādu priecīgu ģīmi nolec no tilta.

5 thoughts on “Depresija izskatās tā

  1. Pievienojos par visiem 100%. Arī es esmu tur bijusi. Ārēji tik jautra, skaista dzīve. Gandrīz vai apskaužama. Bet iekšēji – vien blāvs tukšums, vientulība un izmisums.

    Like

  2. Pilnīgi piekrītu! Absolūti loģiski. Bet!

    Bet neatbildēts paliek jautājums – kā man ar šādu bēdīgu jaunumu rīkoties tālāk.
    Citiem vārdiem sakot, ko līdzēs tas, ka es uzzināšu, ka manai bērnības draudzenei irst laulība? Ka viņa ir nelaimīga savā ikdienā? Mesties katrai pudelei par korķi – tā tomēr izklausās pēc augstprātības.
    Dzīves laikā augstākā pilotāža ir sakārtot attiecības pašam ar sevi. Jo nereti mēs paši savas sajūtas ačgārni tulkojam, nespējot noteikt savu tarakānu cēloni un ārstēšanu. Un tad te iedomājies, ka Tu meties iekšā draudzenes apenēs, uzdodoties par visgudrāko. A kā Tu zini, kā vajag? Kāpēc Tu domā, ka Tu domā pareizi? Un kas vispār ir pareizi? Varbūt mums katram, pilnīgi katram, ir pašiem savi “pareizi” jāatrod?
    Šos pēdējos četrus teikumus der atcerēties arī bērnkopībā. Jo mani bērni nav mana egoisma turpinātāji. Tiem ir savi likteņi, savi ceļi ejami.
    Tā ir neprātīga doma, ka par visiem visu zini vislabāk. Tāpēc neredzu iespēju otra vietā izdarīt to, kas tikai viņam pašam ir pa spēka!

    Liked by 1 person

    1. Sveika. Ja domājam plašāk par korķi katrai pudelei – visas situācijas ir mūsu spoguļi. Attīrot sevi, mēs palīdzam arī citiem. Iesaku palasīt Džo Vitāli un dziedinošo Hooponopono. Bet šis raksts vairāk par to, ka pārāk virspusēji redzam un dzirdam, un sajūtam pat pašus tuvākos. Ne tikai dzirdēt – arī ieklausīties. Ne tikai skatīties – arī redzēt.

      Like

  3. Man tuvam cilvēkam ir tā. Un es nesaprotu, kā man būt – ko es varu palīdzēt, jo es gribu un man ļauj. Tikai nezinu kā..
    Kas, vispār, palīdz tikt ārā no tā tumšuma?

    Like

    1. Es neesmu terapeits. Sākšu ar to. Tāpēc man ir tikai mans personīgais viedoklis.
      Manuprāt, ļoti svarīgi ir būt klāt. Dzirdēt un ieklausīties. Man ļoti svarīga bija domubiedru grupa. Cilvēki, ar kuriem ir kaut kas kopīgs. Ja ir kāds, kas var pateikt man arī tā bija, tad izplēn sajūta, ka tu esi tāds vienīgais visā pasaulē.
      Es zīmēju faktālus, krāsoju mandalas, švīkāju papīru un dedzināju tumsu nost. Mācījos kaut ko jaunu. Ar varu sevi fokusēju prom no problēmas saknes. Bet neizslēdzu. Atradu cilvēkus, kam izstāstīt. Kas nepamācīs un nepārmetīs. Bet ļaus man pašai rast ceļu. Jo visas atbildes ir mūsos pašos.

      Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s