Apceļot Latgali

IMG_2019-10-26_1

Kaut kur jau vajadzētu brīvlaikā aizbraukt! – Tā vienmēr sākas mūsu ceļojumi. Un šoreiz mēs nolēmām apmest loku pa Latgali.

Man ļoti patīk tā sajūta, ka esi brīvs izvēlēs. Kur braukt, cik ilgi, kur palikt ilgāk, kur ļaut paspēlēties. Un ceļojumiem pa Latviju piemīt šis šarms, ka neesi iesprostots laikā “paspēt uz to pilsētu”. Attālumi ir pietiekami izbraucami, lai kādā krīzes situācijā vienkārši pat būtu griezties apkārt un braukt mājās. Vai otrādi – kā mums – ieplānot maršrutu uz divām dienām, bet atgriezties tikai ceturtās vakarā. Jo ne jau atķeksēties katrā pilsētā ir būtiski. Bet sajust. Vērot. Ieraudzīt. Izbaudīt.

Pirmajā dienā klāt paķeram arī Lietuvas Anīkšču galotņu takas. Nebija būts. Bet, godīgi sakot, šķita, ka tas gaisā izbūvētais metāla celiņš no kalna virsotnes līdz tornim ielejā būs garāks. Toties turpat blakus neplānoti ieraugām Labirintu parku, kurā pavadām visu atlikušo dienu līdz parka slēgšanai. Tā nu Latvijas robežu šķērsojam jau tumsā un ar lielu raudāšanu (jo, citēju, kāda jēga tad palikt viesnīcā, ja mēs aizbraucam atpakaļ uz Latviju!)

Dažādas maršrutēšanas programmas jums pateiks, IMG_2019-10-26_7 ka aizbraukt no Daugavpils līdz Krāslavai ar automašīnu prasa apmēram pusstundu. Mēs šo maršrutu knapi paspējām izbraukt vienas dienas laikā. Pēc Rotko muzeja apkārtnes un pilsdrupu apskates Daugavpilī izbraucam līkumu uz Līksnas muižas parku, kas iesākumā šķiet tāds nemīlīgs instalāciju izvietojums, tomēr pavadām tur vairāk kā stundu. Tālāk dodamies gar Daugavas lokiem Ziemeļu pusē un apskatām Dinaburgas pilsdrupas ar pils maketu, iebraucām izstaigāt atpūtas vietu Stalkers un uz saulrieta laiku uzkāpām Vasargelišķu skatu tornī. Skatoties uz Daugavu vietā, kur tapusi fotogrāfija Latvijas 10 latu naudas zīmei (šī raksta titulbildē), sirdī ietrīsas. Tas ir plašums, brīvība vai rudens smarža. Bērni nokāpuši lejā, šūpojas, skaļi smejoties. Riet saule Daugavā. Un es iemīlos. Man viss ir labi. Ir jau pārāk tumšs, lai dotos uz Slutišķu krauju (ja aizbrauciet, pastāstiet, cik skaisti tur ir), un mēs meklējam naktsmājas Krāslavā.

Trešajā dienā nobraucam Daugavas lokiem “pa apakšu”, pa pierobežas zonu (ja iedvesmojaties no mūsu brauciena, šeit ir nepieciešami personu apliecinoši dokumenti). Rītu iesākam ar kāpšanu visaugstākajā koka skatu tornī Latvijā – uzkāpjam 32m augstajā Priedaines skatu tornī. Panorāma ir brīnišķīga. IMG_2019-10-26_6 Bet tādam nesportotājam kā man sirds sitas strauji un kājas lupatās kāpiena dēļ. Nākamā pietura – Lazdukalna skatu tornis, kas mani pārsteidz ar to, ka nav redzama Daugava. Toties zelta rudenī paveras brīnišķīgs skats uz ieleju. Tad turpinām ceļu caur Krāslavu Aglonas virzienā un iebraucam pie Čertoka ezera. Pēc internetā redzētām bildēm biju nolēmusi šeit nopeldēties. Un tikai iepriekšējā vakarā izlasu, ka to darīt nedrīkst – ezers ir ne tikai dabas liegumā, bet apvīts ar daudzām baisām leģendām, tostarp tādām, ka tam nemaz nav dibena. Zinātnieki, kas pētījuši šo Velnezeru, atklājuši radiaktīvo radona gāzi kā arī dzīvsudraba klātbūtni, kas izskaidro, kāpēc dzīvnieki un putni šeit turas pa gabalu un sakritušās lapas nevis satrūd, bet apaug ar kārtiņu, it kā iemarinētas. Reizēm mēdzot pārstāt darboties elektroierīces, tā tuvumā apmaldoties cilvēki, tomēr mums izdevās daudz skaistu bilžu iemūžināt.
IMG_2019-10-26_8

Aglona vienmēr man ir patikusi sava grandiozuma dēļ, un liels bija mans prieks redzēt, kā bērni pārvērtās ieejot bazilikā. Parasti trakojot, smejoties, kacinot viens otru, šeit tiešām viņi ieelpoja mieru un apbrīnā vēroja. Vēlāk daudz bira jautājumi par kanceli, grēkiem, to piedošanu. Un tos visus atbildēt varējām, apstaigājot koka skulptūru kompleksu – Kristus karaļa kalnu, kas tiek veidots Dievu godājot. Tomēr, ja arī neesat pārlieku ticīgs, ir vērts šeit iegriezties, lai novērtētu mākslinieku darbu. Teritorija ir gana plaša, un parks tiek nemitīgi papildināts ar jauniem kokgriezumiem.
Lai apskatītu miniatūro karaļvalsti un leļļu galeriju Preiļos, šoreiz jāskatās pulkstenī, jo muzejs jau 17:00 veras ciet. IMG_2019-10-26_4 Un kamēr mēs ar puikām skatāmies uz patiešām brīnišķīgiem mākslas darbiem – lellēm – ar milzīgu interesi, meita ieraudzījusi pagalmā meitenīti princešu kleitā, par to tik vien spēj domāt. Līdz pieciem gadiem bērni jāuztver kā karaļi un karalienes, es saku vīram – vai tu savai princesei noīrēsi princešu kleitu? Ak, Kungs, kā viņa pārvēršas. Mazais brālis neizpratnē vēro, ko tētis tur fotografē, un pati Elza staigā apkārt lēni un graciozi, klusi smaidot un pozējot. Izcils pierādījums, kā tērps maina cilvēku.

Nakti pavadām kādā viesu mājā pie Rāznas ezera. Lec saule un sārto debesis. Ir vējš. Un kamēr citi guļ, es ielienu nopeldēties. “Tā taču ir jūra!” saka bērni. Un grūti nepiekrist. Jo otrs krasts gandrīz nav saredzams, un viļņi neatgādina ezera tuvumu, Ir sajūta, ka iestājusies ziema. Un mēs braucam uz Ludzu. Grūti tālāk no mājām būt kā šeit. Bet ir bijis vērts te atbraukt. Ludzas viduslaiku pilsdrupas ir saglabājušās krietni vairāk par IMG_2019-10-26_3 metru akmeņu krāvumu (kā tas ir, piemēram, Rēzeknē), un pa logiem paveras jauks skats uz lielo un mazo Ludzas ezeru. Pēc kārtīgas izskriešanās pa pilskalnu, nejauši uzejam arī patiešām modernu bērnu spēļu laukumu. Un mūsu “ieskriešana uz mirkli apskatīt pilsdrupas” pārvēršas vairākās stundās. Tāpēc Rēzeknē uzkāpjam pilskalnā, apskatām pils maketu pāri ielai, apmetam mazu riņķi līdz GORAM un dodamies tālāk. Pirms pamest šo pusi, vēl aizbraucam līdz Ančupānu skatu tornim, pie kura, atšķirībā no citiem apmeklētajiem, ar mašīnu nevar piebraukt. Ir pēcpusdiena, dienas miedziņš vēl nav gulēts, pusdienās bijuši neesam, un kāpiens kalnā pa mežu sāk šķist pārāk grūts. Tomēr uzkāpjot 28.5m augstajā skatu tornī panorama apbur. Un atkal tā Latgales siltā sajūta. Draudzīgi cilvēki. Neskarta daba. Un nesteidzīgs miers.

Šis mums izdevās tāds skatu torņu ceļojums. Jo, mājās braucot, piestājam pie Kristakrūga skatu torņa, no kura var aplūkot Teiču dabas rezervāta teritoriju. Vēl pēdējā pietura Jēkabpils Meža parka. Ir vakars, migla, tāds drēgns lietus un auksts, bet, ieraugot apmēram 80 metrus garo kameršļūkšanas trasi, grūti palikt vienaldzīgiem pat mums, pieaugušajiem. Piedāvāto meža trasīti un spēļu laukumu gan šoreiz neizmēģinām. Bet šī jau vairs nav Latgale, un tāpēc nav sajūtas, ka tālu. Atbrauksim vēl. Un arī Latgales pusē palika vēl kartē atķeksētas vietas, līdz kurām šoreiz netikām.

IMG_2019-10-26_2

Ja tu zini vēl kādu skaistu vietu Latgales pusē, kur ir vērts aizbraukt, dod ziņu. Jo ziema nāk. Un mums ļoti patīk ziemā pikojoties pastaigāt pa kādu skaistu taku. Bet kamēr vēl ir rudens, varbūt tev noder kaut kas no tā, ko paspējām apskatīt mēs šajās skolēnu brīvdienās.

2 thoughts on “Apceļot Latgali

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s