Real life

IMG_2019-07-26

Tik bieži sociālās platformās lasu tās rindas, ka apnikuši tie fotošopētie vēderi (jā, izrādās var arī kaut ko tādu – būs jāpameklē, kā to izdarīt, ha ha) un uzfrišinātās reklāmas ietekmētās domas un pārliecības. Cik ļoti gribas redzēt tās īstās dzīves. To real life. Cik ļoti neticam tām mūždien smaidošajām sejām, laimīgajām ģimenēm, brīnišķīgajām bildēm. Cik gan ļoti instagrams mums melo, atrādot tikai skaisto un laimīgo, noslēpjot ikdienu, kašķus, nogurumu.

Un sava daļa patiesības tur ir – ka, šādas saulainās bildes skatoties, šādus “pludmale un vējš manos matos dara mani laimīgu” ierakstus lasot, savā ziņā mēs ietekmējamies un, pat ja to noliedzam, mazliet salīdzinām ar savu “nekur nederīgo” dzīvi. Var jau būt, ka kaut kur smadzenēs izveidojas sajūta, ka “tā nu gan ir laimīga sieviete – vienmēr priecīga, labi izskatās, bērni forši, vīrs viņu mīl, tik daudz var paspēt izdarīt – MAN GAN TĀ NAV un KO LAI ES DARU, LAI MAN TĀ BŪTU”.

Bet no otras puses. Nu, tā, liekot roku uz sirds, – vai tikai jūs nemelojat paši sev? Cik ļoti tad to real life jūs gribat redzēt? Vai jūs gribat redzēt video rullīti, kurā es dusmojos uz savu bērnu? Vai jūs gribat redzēt, kā es piecas dienas pēc kārtas mēģinu atrast laiku sev plikai vienatnei kaut uz piecpadsmit minūtēm un, to nespējot, audzinu sevī aizkaitinājumu uz visu pasauli? Vai jūs tiešām gribat dzirdēt to, ka man ir arī sevis žēl? Ka mans perfekcionisms mani nogalina. Ka reizēm es gribu aizbēgt no šodienas. Ka reizēm gribu pārēsties veikalā nopērkamas konfektes vai visu dienu “nosēdēt” telefonu skrollējot? – Jo es lieliski redzu statistiku savām instagram bildēm – tām smukajām, smaidošajām zilajās pludmalēs un zem palmām, saulrietos, vēlams ar maziem bērniem (jo vairāk, jo labāk) vienādās kleitiņās un vīru, un, ja vēl iespējams, ar kaķi klēpī, un tām parastajām, vienkāršajām, kur es īstajā dzīvē ar vienkāršiem bērniem ikdienas kleitā esmu parastā spēļu laukumā ar īstu vēstījumu – šādi aizrit mani pēdējie astoņi dzīves gadi.

Nu, jā. Es jau neesmu nekāda superslavenība, ne influencere, ne reklāmas blogere. Bet ja kāda no viņām tā pēkšņi sāktu likt instagramā tādas vienkāršas bildes, kā ar “skābu ģīmi es eju pēc piena”, nu, cik ilgi tas jums būtu interesanti? Cik ilgi jūs gribētu lasīt ierakstus no depresīvi noskaņota cilvēka? Cik bildes vienādā kleitā, vienā un tajā pašā spēļu laukumā jūs spētu “izturēt”, pirms atsekotu?

Tāpēc jau mēs, cilvēki, esam apveltīti ar kritisko domāšanu. No vienas puses, alkstot ielūkoties pa atslēgas caurumu to veiksmīgo, smuko cilvēku dzīvēs un atrast pierādījumus, ka “viņš taču tomēr arī ir tikai parasts cilvēks”. No otras puses, taču lieliski saprotot, ka reālajā dzīvē, ikdienā mēs visi nesēžam saskaņotos apģērbos kārtīgās kompozīcijās, skatoties vienā punktā un smaidot. Ka reālajā dzīvē mēs esam reāli cilvēki. Sastrīdamies. Samīļojamies. Piededzinām vakariņas. Aizsūtām bērnus gulēt bez vakara pasaciņas. Esam izspūruši un piepampušām acīm. Un neievilktiem vēderiem. Un reizēm kategoriski atsakāmies pozēt fotogrāfam. Tikai pie tām bildēm jūs sirsniņu nespiedīsiet. Lai cik reāli.

Advertisements

4 thoughts on “Real life

  1. Mans komentārs nav gluži par šo ierakstu.
    Bet gan par Tavu instagram ierakstu. Par to, ka kāds nosauc par egoisti, par resnu, par tievu utt.
    Reiz izlasīju labu domu. Par to, ka NEKAD nevari būt drošs, KAS notiek otrā cilvēkā. Respektīvi, ar kādiem dēmoniem tā nabaga dvēsele cīnās. Jo faktiski nav nozīmes, KĀ mēs izturamies pret apkārtējiem – ja otrs ir tendēts it visā saskatīt slikto, tas notiks pat pie Taviem vislabākajiem nodomiem/izturēšanās. Un otrādi. Ja cilvēks savu dvēseli ir saslēdzis līdzsvarā – atradis tajā dievišķo, tad līdzjūtība un empātija sasniedz augstāko punktu.
    Rezumē: lai atrastu sevi, ir jākoncentrējas uz sevi. Jaspodrina sava prizma, caur kuru konkrēti TU izproti pasauli. Jo tikai tad Tevi nevarēs ievainot.
    Ir jākultivē sevī apziņa, ka ikviens cieš. No veģetatīvās distonijas, no sāpēm, no vientulības, no atkarībām, no naida, no atstumtības, no mazvertības utt. IKVIENS. Un tad nav grūti saprast, kāpēc vīramāte uzburkšķēja. Nevis tāpēc, ka TU esi iemesls, bet tāpēc, ka viņai tajā brīdī Tu patrāpījies pa ceļam.
    Ja mūsu dvēselē ir līdzsvars starp materiālo un dievišķo, NEVIENS nespēj Tevi ievainot/aizskart/iespaidot.
    Un līdzsvaru nevar atrast sēžot baigā harmonijā. Noup.
    Kā Ziedonis rakstījis:
    “Kas nesaprot šodien, 
    Tas sapratīs rīt: 
    Laimi nevar piespraust kā žetonu, 
    Laime ir – dzīvību dzīt
    Tā kā asnu caur betonu.”
    Neaizmirstam būt pateicīgi savās ciešanās. Tas nozīmē, ka mēs meklējam. Bet – kas meklē, tas atradīs!

    Citiem vārdiem sakot: nu, bija tam otram kas sasāpējies, puncītis sagāzējies, nu, pateica viņš kādu šerpāku vārdu. Nu, pateica un aizmirsa. A Tu cepies. Cepies un domā, ka Tu vainīga. A īstenībā tas sagāzējies puncītis vainīgs. 😀

    Turies, dvēseļu radiniece!

    🙂

    Like

  2. Es nebūšu populāra ar savu komentāru, bet – hmmm, varbūt var iztikt, neliekot Instagramā nekādas bildes? Diezgan daudz problēmu atkrīt 🙂

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s