Bērns grib mani nokaitināt /Izabella Filjoza/

IMG_2019-06-25

Pirms mēneša blogā dalījos ar šīs pašas autores grāmatu “Bērns mani neklausa”, kas raksturo bērnu uzvedību vecumā līdz pieciem gadiem, tad šī ir sava veida turpinājums, jo apraksta dažādas situācijas 6 līdz 11 gadus veciem bērniem. Ja pirmo grāmatu lasīju, drīzāk domādama, ka ļoti līdzīgi jau esmu rīkojusies un tādējādi neko jaunu sevišķi neieguvu, tad šis vecuma posms man vēl ir pilns jautājumu, jo atkal un atkal gribas kaut ko pasvītrot, iekopēt, izdrukāt, atcerēties.

“Kad iesējam zemē sēklu, mēs katru dienu to neatrokam, lai paskatītos, cik garas ir pastiepušās saknes. Tā aug klusumā, dziļi zemē. Sēkla zina, par ko tai jākļūst. Nolaužot rozei ērkšķus un pārkrāsojot ziedlapiņas, mēs to nekad nepārvērtīsim par margrietiņu.”

Šai grāmatai ir astoņas nodaļas, kuras pārsvarā stāsta par bērna smadzeņu attīstību un no tā izrietošā domu gājiena katrā vecumā. Tomēr visbūtiskākās man šķita tieši pirmā un pēdējā nodaļa, kas aplūko konkrētas situācijas bērnu – vecāku starpā (pirmajā nodaļā) vai vecāku – emociju iespaidā (pēdējā nodaļā). Bērns nekad neko nestāsta, bērns vienmēr grib uzvarēt, bērnam ir dusmu lēkme, viņa vēlmes nav remdējamas – šādas un daudz citu ikdienas situāciju, kurās mēs kā vecāki “vairs netiekam ar bērniem galā”, aprakstītas pirmajās 60 grāmatas lapaspusēs. Ļoti patīk, ka katrā no šīm situācijām ieliktas bērna domas, bērna emocijas attiecīgajā momentā, tādējādi paskaidrojot mums, vecākiem, ka bērns to nedara tīšām, negrib SPECIĀLI darīt mums kaut ko ne pa prātam. Ka viņš tikai reaģē tā, kā to prot. Katra lapaspuse papildināta ar Anukas Dibuā ilustrācijām, kas padara informācijas uztveršanu personiskāku, līdz ar to ļauj vairāk iedziļināties, atcerēties un prātā izveidot savus rīcības modeļus.

Kas var noderēt, lai mazinātu bērna trauksmi?
* Fizisks kontakts, maigums, nomierinošs balss tonis, mīlestības izrādīšana;
* Dziļa un nomierinoša ieelpa un izelpa;
* Uzmanības pievēršana iekšējām izjūtām;
* Ļaut izpausties emocijām;
* Glāze ūdens;
* Dabas vērošana;
* Fiziski vingrinājumi (soļošana, skriešana, kustības utt.);
* Mūzika;
* Smiekli.

Pēdējā nodaļa stāsta, kas notiek ar mums – vecākiem? Paskatoties savos bērnos, mēs redzam mazus spogulīšus – sevi pašu. Tāpēc nav brīnums, ka dusmīgiem vecākiem aug dusmīgi bērni. Un šī nodaļa atgādina, ka mēs nedrīkstam pazaudēt pieaugušā lomu, lai kas arī notiktu, māca uzdot sev jautājumus, sevi analizēt, ieelpot, paiet malā no situācijas, kura draud “iziet no rāmjiem”, un pārdomāt, kas mani kā pieaugušo patiesībā satrauc. Kāpēc man kā pieaugušajam ir tik grūti pārdzīvot šo izjūtu? Un kā lai es dziedinu bērnu sevī, lai varētu augt par gudru vecāku saviem bērniem.

Es teiktu – izlasiet šo grāmatu. Kaut kas noteikti aizķersies.

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s