Kā mani ietina Rebozo lakatos

Kāds ceļš ir noiets. Bērns ir piedzimis. Tavs pašas ķermenis ir lolojis un auklējis, ziedojis un visu pieprasīto atdevis. No mazas šūniņas par cilvēciņu veidojis. Sadarbībā – tu un viņš – tavs bērns ir piedzimis. Vairs ne iekš tevis, tevī, bet virs tevis, tavās rokās turams, acīm saskatāms, ar smaržu saožams, ar tavu miesu viņa miesas paijājams. Jau apkārtējo fokuss nomainījies no “kā tu jūties” uz “kā guļ un ēd tavs bērns”. Bet vai tu, jaunizceptā mamma, saproti, ka vēders tavs ir tukšs?

IMG_2019-06-22

Šajā reizē viss ir tādā kosmiskā sajūtā. Kaut kas atnāk, kaut kas aiziet, kaut kas pieķeras, kaut kas paliek. Prāts jau no grūtniecības sākuma ir nedaudz distancēts. Visu dzīves ritmu nosaka sajūtas un emocijas. Kaut kas iekrīt un tiek īstenots. Tā arī šoreiz sagribējās atdalīties, sava ķermeņa aprises apjaust, atgriezties sevī kā vienā veselumā. Noslēgt šo posmu. Atvērties un rast vietu kam jaunam. Sev. Un es izvēlējos REBOZO AIZVĒRŠANU.

Linda Lielvārde ir dūla, tā teikt, “no mana pagalma”. Viņa vienkārši ienāca manā dzīvē, acīmredzot, brīdī, kad man tas bija vajadzīgs. Tāda mierpilna, sirdssilta, dzīvesgudra. Un es, skolotājas meita, priekšniece asinīs, uzvarētājas gēnu padusē – nezin kāpēc viņai ļāvos un uzticējos, un atvēros. Un likās tikai dabiski, ja man tāda vēlme radusies, Rebozo aizvēršanas rituālu uzticēt tieši viņai.

Lai arī man bija priekštats un neliela pieredze ar Rebozo lakatiem masāžas veidā (vienu reizi Linda mani grūtniecības laikā izšūpoja), par šo aizvēršanas rituālu man sevišķi daudz informācijas nebija, un es klausīju draudzenes teiktajam – vienkārši ļaujies. Dūla piedāvāja Rebozo ietīšanu veikt viena vai kopā ar kādu palīgu – vīru vai kādu tuvu sievieti. Tā kā bērni rituālā nepiedalās, arī pašu mazāko kādam uz divām stundām bij jāatstāj, un es mierpilni spēju meitiņu atstāt tikai vīram. Tāpēc esmu ļoti laimīga, ka vienīgā draudzene, kuru sajutu kopā ar mani esam šai ceļā, varēja atbraukt, izbrīvēt laiku un ar savu pieņemšanu un atvērtību emocionāli būt blakus un fiziski darboties ar lakatiem.

Tā mēs Rūtas pirmā mēneša jubilejas dienā, pašā vasaras Saulgriežu plaukumā, divatā ieradāmies pie Lindas. Enerģijas apmaiņai dūla deva man skaistu uzdevumu – pagatavpot visām trim tēju. Uz zemes tika izlikti apmēram trīsdesmuit trauciņi ar dažādām zālītēm, ziediem un garšvielām, no kuriem izvēlējos tos, kas runā ar mani, lai sabērtu lielajā krūkā ar karstu ūdeni. Tas ir pirmais mirklis, kad sajūtu prāta varu pār mani – es tikai daļēji kastītes atveru “uz dullo”, pārsvarā es jau zinu, ko gribu sagaršot savā tējā – klasiski pazīstamās lietas – liepziedus, piparmētru, kumelītes. Tomēr dažas sastāvdaļas arī atnāk pašas – krustnagliņas, kaut kādi labības graudiņi, arī cigoriņu kafijas pulveris.

Kamēr tēja ievelkas, es tieku pie otrā uzdevuma – no kādām piecdesmit aromātiskām eļļām izvēlēties trīs. Kā tas vispār ir iespējams! 🙂 Piedevām pudelītēm ir norādes ar trīs krāsu punktiņiem, un no katras krāsas jāizvēlas pa vienai. Visgrūtāk iet ar smaržu, kas sazemē. Kāds tur brīnums, man saka Linda, – šai brīdī vēl esmu kosmosā. Kad tas ir izdarīts, eļļas sapilinātas kopā, esmu iesmaržojusi locītavas, skaustu, krūšu kurvi, mēs salejam tēju.

Kam tu esi atnākusi pakaļ? – Man jautā Linda, labi zinot, ka manī nav zināšanas par šo rituālu. Un visdrīzāk tā ir veiksmīga atslēga, kā atbrīvoties no prāta varas. Jo kaut kāds zemapziņas sauciens mani šeit atveda, ne racionāls “tas ir jāizdara”. Un tad tas notiek. Kosmoss ir vaļā, es esmu tur iekšā. Man vajadzētu atgriezties uz zemes. Bet tas ir skumji un priecīgi vienlaikus. Rebozo aizvēršana ir ne tikai pēcdzemdību rituāls. Ar tā palīdzību varam aizvērt jebkādu dzīves posmu. Un paldies dievam, ka bezgala skaists ir šis posms, kuru, kā izrādās pašai par brīnumu, aizvērt esmu atnākusi. Un, kad tu esi pateikusi to skaļi, tu pēkšņi sevi saproti daudz labāk. Mēs izdzeram tēju pa virsu asarām un esam gatavas sakārtot lakatus.

Galva, pleci & krūtis, viduklis, gurni, augšstilbi, apakšstilbi, pēdas – katrai ķermeņa daļai pa lakatam. Izvēle atkal manā ziņā – kuras krāsas lakatu kur novietot. Pēc tam Linda tos izklāj perpendikulāri pāri matracim un lūdz man uzgulties virsū. Īsa instrukcija manai draudzenei – pa vienam lakatam krustām pārsegs man pāri, savilks un piecas minūtes turēs tādā kā mezgliņā. Tad nostiprinās zem manis un ķersies pie nākamā lakata virzienā no galvas uz pēdām.

Visu lieko izvadi caur kājām ārā – man saka Linda. Bet prāts jau iemidzis un vienīgā smieklīgā doma atceļo, ka es izvadīšu caur kājām to pēcgrūtniecības vēderiņu.
Pie galvas ietīšanas es jūtu sevi dzemdē – kā kronīti pakausī, kā uzgulšanos savas mātes iegurņa kaulos – brīvu peldošu pārējo ķermeni, iestiprinātu galvu.
Ietinot plecus un krūšukurvi, paliek grūtāk elpot – pāris ieelpas, izelpas it kā jāmācās elpot no jauna. Pleci ietīti kūkumiņā uz priekšu un sajūtas grib taisnot muguru.
Kad tiek savilkts vēders, es sajūtos ļoti laimīga. Redzu sevi ģērbjamies tautas tērpā pirms kāda koncerta. Ievilktu vēderu, sasietu jostu. Tādu tautiskumu izjūtot. Savu vietu zem saules.
Pie gurniem manī neieplūst domas. Es drīzāk pati ieraidu domu sevī – paldies. Paldies ķermenim par iespēju iznēsāt, izbarot, izaudzināt četrus veselus bērniņus. Paldies sajūta.
Augšstilbus un apakšstilbus tinot, manī ir sajūta, ka tas man vairs nav svarīgi. Patīkama masāža. Bet viss.
Savukārt, kad ietin pēdas, jūtu vienu kāju garāku par otru (kas esot mātes atbalsta trūkuma sajūta).
Un tad es pamostos, kad fona mūzikā kāda sievietes balss sāk dziedāt. Pēdas vēl joprojām tiek turētas – tātad ilgāk par piecām minūtēm neesmu gulējusi. Bet jūtos absolūti jocīgi, ka neesmu šoreiz jutusi pāreju no nomoda sapnī. Parasti masāžu laikā, kad ļoti atslābinos, es tomēr izjūtu to mirkli “esmu ļoti nogurusi, tūlīt aizmigšu”, un vēl spēju pieslēgt prātu, lai pārdomātu, vai ļaut sev gulēt, vai nē. Bet šoreiz es vienkārši esmu laideni pārgājusi no viena stāvokļa citā.

Tā ietītai virs manis Linda sāk skandināt zvaniņus. Un es jūtu, ka tāda varētu būt nāves sajūta. Tu esi ietīts, apguldīts, bez iespējas kustēties, vadīt savu ķermeni. Ar piepildītu garīgo trauciņu – mierīgs un laimīgs, it kā no malas esošs. Un visapkārt skan zvani.

Pēc tam pa vienam lakatam, no kājām līdz galvai meitenes mani vēl pēdējo reizi pievelk, tad atlaiž un “atbrīvo”. Vēl mirklis vajadzīgs, lai atgrieztos. Ceļojums ir beidzies. Un es lēnām iekāpju atpakaļ savā ķermenī, kurš pat fiziski dod sajūtu, ka esmu notievējusi. Vēl nedaudz pārrunājam manu domu plūdumu un tad dodamies prom. Pilnas un uzlādētas nākamajiem dzīves posmiem.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s