Par mātēm, mums un mūsu bērniem

Es šodien domāju par mūsu mammām. Par to, kā viņas te, Dzemdību namā, gulēja pa pieci, pa septiņi istabiņās. Gulēja un gaidīja, kad viņām pienesīs tikko piedzimušo bērniņu pabarot. Gulēja un cerēja, ka viņš tur, kopā ar citiem maziem bebīšiem, neraud pārāk dikti. Gulēja un gaidīja. Un cerēja, ka bērniņš ir vesels un elpo, un satīts, un ir siltumā. Cerēja, ka atkal pienāks tas mirklis, kad viņu varēs apskatīties, pielikt pie krūts, nopaijāt galvu. Gulēja un gaidīja, kad viņai ļaus celties, paņemt bērnu ietītu sedziņā un doties mājās.

♥️♥️♥️

Es šodien domāju par mums. Par to, kā mēs te, Dzemdību namā, gulējām kopā jaundzimušo telpā, raudājām, saucām, gribējām ēst, samīļoties, just siltumu, tuvumu. Par to, kā mums pirmajās dzīves dienās iemācīja, ka pasaule ir briesmīga, neatsaucīga un biedējoša. Ka mums nav iespēju cīnīties. Nav atļauts būt īpašiem. Nav paredzēts izteikt savas vēlmes. Gulējām mazās kūniņās un šad tad uz mazu brītiņu tikām aiznesti pie pazīstamas ķermeņa smaržas, pie salda pieniņa garšas, pie iepazītas balss. Un tad atkal aizvesti prom – biedējošajā, trokšņu un spilgtas gaismas pilnā pasaulītē.

Un ko gan mēs tagad runājam par to, ka esam pārāk strikti savās sajūtās, pārāk aizdomīgi pret cilvēkiem, pārāk noliedzoši pret visu jauno! Ko gan mēs vispār drīkstam runāt par drošajām piesaistēm ar savu mammu, par drošību šai pasaulē vispār un par uzticību! Kad mums asinīs ir iemācīts neizlekt, būt paklausīgam, būt iecietīgam un gaidīt. Gaidīt, kad kāds cits tev ierādīs, ko darīt, kā darīt, ko domāt, kā drīkstēt.

♥️♥️♥️

Es šodien domāju par mūsu bērniem. Par to, ka viņiem ir iespēja piedzimt bez vardarbības. Ienākt šai pasaulē pēc paša vēlēšanās un turpināt būt kopā ar mammu. Diendienā. Ik mirkli pasaukt un tikt sadzirdētam. Ik mirkli justies mīlētam. Nopaijātam. Sirdspuksta attālumā. Sajust drošu pasauli. Pat sāpēs un kreņķos rast uzticību. Just mīlestību.

Un es domāju par mums, mammām, kuras šodien piedzimst kopā ar bērniem un beidzot, BEIDZOT, sevī var sadziedēt savas piedzimšanas traumas. Sajust savas rētas, iemantotas pirms trīsdesmit gadiem, notīrīt ar sava bērniņa mīlestības anestēziju. Pieskarties viņam un atgūt pieskārienu siltumu, nesaņemto mūsu dzimšanas dienā. Ieskatīties acīs un saredzēt mūsu nedabūtos uzticības skatienus. Pabarot mazuli pēc viņa vēlēšanās un atgūt drošības sajūtu, ka katrs mēs esam pelnījuši izvēlēties savu dzīves gājumu, ka katrs mēs drīkstam just jebkādu emociju no visas gammas, ka mēs drīkstam būt unikāli un atšķirīgi, un drīkstam neiekļauties nekādos sabiedrības uzzīmētos rāmjos. To sajūtu, ka mēs esam CILVĒKI. Unikāli.

♥️♥️♥️

Un es esmu tik ļoti laimīga, ka maniem bērniem ir iespēja šo visu iemācīties jau šodien, savā dzimšanas dienā. Savās pirmajās dzīves dienās apstiprināt. Savā bērnībā rast pārliecību. Un, kad viņiem jau dzims bērni, es ticu, pasaule būs mainījusies. Ļoti, ļoti. Būs drošības un uzticības pilna.

Foto no personīgā arhīva, radīts www.tikkodzimis.lv

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s