Bērns mani neklausa /Izabella Filjoza/

IMG_2019-05-13

Vakar vienā rāvienā izskrēju cauri šai 170 lpp. biezajai grāmatai, kas raksturo dažādas problēmsituācijas dažādos vecumposmos bērniem līdz piecu gadu vecumam. Grāmata iecietīgi atbild uz jautājumu, kāpēc bērns “izpildās” tikai māmiņas (drošās vides un piesaistes) klātbūtnē, kāpēc viņš krīt gar zemi lielveikalā un kāpēc sit un kož. Tomēr atbildes uz jautājumu, kā novērst šādu situāciju rašanos, vairāk paskaidro pievienotās Anukas Dibuā ilustrācijas. Pēdējās caurvij visas grāmatas lapaspuses, un tieši tāpēc šī ir viena vakara literatūra.

“Veltot savam bērnam laiku un uzmanību, jūs, galu galā, iegūsiet ļoti daudz laika.”

Man kā māmiņai ar astoņu gadu pieredzi, daudzas no pieminētajām lietām jau kaut kur izlasītas iepriekš vai izkristalizējušās pašai (eksperimentu rezultātā, tā teikt), tāpēc šie ieteikumi varētu vairāk noderēt, pirmo bērniņu audzinot. Tomēr, ja es vairāk audzināšanā esmu balstījusies uz “ilgtermiņā tas maniem bērniem strādā labāk” pamatojumu, tad šeit “manām izstrādātajām teorijām” klāt pieliktas neiroloģijas un eksperimentālās psiholoģijas aspektos rastās zināšanas, kas paskaidro mazliet dziļāk, kāpēc kaut kas strādā un kaut kas nestrādā.

Visvairāk “pa nerviem” man uzsita 10.nodaļas – Robežu noteikšana – apakšnodaļa “Vai tiešām nedarbs?”. Tajā aprakstīti (un ilustrēti) dažādi vecāku rīcības modeļi problēmsituācijās ar bērniem – sodi, kliegšana, noniecināšana, kaunināšana utml. Pavisam īsi tiek norādīti “zaudējumi” šādai komunikācijai ar bērnu, turpretī zīmējums pie katras rīcības liek asarām saskriet acīs, kad atkal un atkal mazā “karikatūra” beidzas ar bērna domām “Es esmu slikts.”

Iespējams, daudziem grāmatas nosaukums ir mazliet mulsinošs. Jo būtībā taču mums nevajag perfektus bērnus, kas “ir paklausīgi”. Mēs vēlamies uzaudzināt bērnus brīvus savās izvēlēs un savās tiesībās, un iedvesmas pilnus savās rīcībās. Mums, pieaugušajiem, tikai jāiemācās saprast, ka visi nav vienādi. Mums jāmācās “ielīst bērnam galvā” un nolasīt, kas īstenībā viņu satrauc. Jāspēj pieņemt, ka mēs esam tie, kas bērnam ir vajadzīgi, lai viņi tiktu galā ar savām dusmiņām un stresu. Un jāmāk būt pieaugušajiem komunikācijā ar bērnu – savu stresu un savas dusmas nolikt malā, vēlākam laikam.

“Bērns vienmēr aug ātrāk, nekā mēs to gaidām, un vienmēr ir mazāks, nekā mēs domājam!”

Izlasiet arī šīs pašas autores grāmatu “Bērns grib mani NOKAITINĀT”.

Advertisements

One thought on “Bērns mani neklausa /Izabella Filjoza/

  1. Šī grāmata man kalpoja nervu nomierināšanai – palasies, saproti, ka tas, ko dara un kā uzvedas bērns, ir OK, un soļo pa dzīvi tālāk =D Nu jau būs pienācis laiks otro grāmatu iegādāt 😀

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s