Kā nepalīdzēt ar bērna mājas darbiem

Vai tev skolas laikā mamma sēdēja blakus un pildīja tavus uzdevumus? Vai tētis ik vakaru tev atgādināja, ka jāsakrāmē soma? Vai vecmāmiņa vakaros lūdza atkal un atkal noskaitīt tās piecas tautasdziesmas, kas rīt latviešu valodā jāskaita? – Man nē. Un es ne tikai neatceros, bet arī mani vecāki saka – viņiem nekad nav bijusi nojausma, kādas lietas šobrīd skolā mācos. Tas varētu izklausīties it kā viņiem būtu vienalga. Bet nē. Mums ar māsu skolā bija labas sekmes, un mēs pašas lieliski tikām galā. Ja nu ko vajadzēja, mēs vienmēr varējām kādam no vecākiem palūgt palīdzēt, bet vairāk par krievu valodu, kas bija mans klupšanas akmens, un matemātiku, kur, savukārt, gribēju visu saprast uz 10, sevišķi palīdzības nevajadzēja.

IMG_2019-04-11

Tā nu es šodien sēdēju kafejnīcā blakus kādam otrās/ trešās klases puisītim un viņa mammai, kura skaidroja un mācīja, un rādīja un laboja kaut kādus matemātikas uzdevumus. Izskatījās, viņiem abiem šī ir ierasta situācija – bērns ļoti apzinīgs, tikai sekmes sliktas. Nekādi “negribu mācīties”, nekādi “aizmirsu”, nekādi “nesaprotu”. Mammas iecietīgais tonis, nedalītā uzmanība, pacietīgs darbs un dēla klausīšanās it visā, ko viņam skaidro. Un man pēkšņi šis saslēdzās ar mīlestības valodām, ko šobrīd lasu Gerija Čepmena grāmatās (izlasiet šo: “5 mīlestības valodas bērniem”). Un ja nu tas ir veids, kā šis puika “prasa” saturīgi kopā pavadītu laiku?

Man nav nekādas psiholoģiski pedagoģiskas izglītības, lai es tagad izvilktu sarkanu karogu un postulētu – spēlējiet spēles ar saviem bērniem, ejiet pastaigās, sarunājieties viens ar otru un jūsu bērns sāks mācīties labāk. Tomēr kaut kas tur ir. Skolotāji mūsdienās sūdzās, ka sekmes kļuvušas sliktākas. Uzdevumi un apgūstamā mācību viela ik piecgadi tiek pavājināta. Vecāki strādā vairākos darbos un reizēm bērnus praktiski nesatiek. Viedierīces nozog mūsu dienas ne tikai vecākiem, bet arī bērniem – izklaidē, bet ļoti reti atdod būtisku pievienoto vērtību. Mēs esam pārāk aprobežojušies ar “nopirkt kārtīgu apģērbu” un “nodrošināt ēdienu”, un visā nogurumu jūrā aizmirstam speciāli piedomāt pie kvalitatīva kopā pavadīšanas laika. It īpaši, ja mums pašiem tas nav galvenais mīlestības valodas veids. Un, iespējams, kāds ar nepiedienīgu uzvedību, bet kāds tieši ar sliktām sekmēm kliedz pēc vecākiem – lūdzu, lūdzu, pievērsiet man vairāk uzmanības.

Vai tu palīdzi trešklasniekam sakrāmēt somu? Vai e-klasē vidusskolniekam esi pieteicies “ģimenes komplektam”, lai saņemtu īsziņas par ikkatru bērna atzīmi? Vai tu skaties bērna burtnīcās un pārbaudi? Vai rēķini uzdevumus viņa vietā? Šad tad? Ik vakaru? Cik bieži tu uzdod jautājumu – vai bērns ir izmācījies? Bet varbūt tā vietā, lai, taisot vakariņas, ik brīdi atgādinātu – sēdi pie galda un mācies, atvēliet bērnam piecpadsmit minūtes nedalītas uzmanības? Uzzīmējat kaut ko kopā. Izskrienat laukā paspārdīt bumbu. Pārrunājiet kādu bērnam interesējošu tēmu. Pavingrojat. Izdarāt kādu praktisku darbiņu. Jebko. Kopā. Ieviesiet to par rituālu. Ieplānojiet laiku, ko pavadīt ar bērnu, pilnībā koncentrējoties uz šīm pāris minūtēm. Ja tas tieši nepalīdzēs ar sekmēm, tas noteikti stiprinās jūsu saikni ar bērnu, un kaut vai tas vien taču ir to vērts, lai pamēģinātu.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s