Bendes meitiņa un viņas tēvs /Viesturs Rudzītis/

“Pārmaiņas šajā pasaulē nenotiek iegūstot – tās notiek tikai zaudējot.”

IMG_2019-02-21
– Kāda jēga no visām tām grāmatām, kas māca, kā nabiņu bēbītim apkopt un kā “pareizi” ģērbt! – Es iesaucos, satikdama draudzenes. – Es gribētu būt šo grāmatu izlasījusi, kad gaidīju savu pirmo bērnu – tā ir daudz noderīgāka par hendlingu un veselīgu piebarošanu.
Un pavisam strauji viena no viņām mani apstādināja. – Pirmo bērniņu gaidot, mēs neviena neesam šādai informācijai gatavas. “Gaidības un radības ar prieku” – tas ir maksimums, ko tāda pirmo reizi mamma ir spējīga sagremot.
Tas ir tik skumji. Un tik pareizi. Ar šodienas acīm es gribētu būt bijusi tik gudra kā pirms astoņiem gadiem, lai spētu V.Rudzīša informāciju saņemt. Bet tieši dzīves pieredze mani ir atvedusi līdz šai grāmatai, un tikai tāpēc esmu spējīga to uztvert.

Iespējams, ka saturs vairāk orientēts uz brīvību no alkohola vai tamlīdzīgām atkarībām, tomēr tik ļoti tas tiek iznests caur bērnības prizmu, ka es ieteiktu šo kā obligāto literatūru visām ģimenēm (arī bezbērnu, starp citu). Lai turpmākie divi citāti ilustrē terapeita skatījumu uz bērna piedzimšanu ģimenē.

“Jaunajam tētim bērna piedzimšana ir sievas zaudējums, un šajā laikā viņš izjūt visas zaudējumam raksturīgās jūtas. Tās viņu mulsina, jo “ir taču jāpriecājas”. Mātei bērna piedzimšana ir ieguvums (viņš atnāk pie manis), bet augšana – zaudējums (viņš aiziet no manis). Bērnam dzimšana ir pirmais un lielākais zaudējums dzīvē, savukārt, tēvam tas ir eksāmens – kā tu spēj tikt galā ar šo kārtējo savas dzīves zaudējumu. Ja ir divi zaudētāji un tikai viens ieguvējs, tad kļūst iespējama konkurence – cīņa par personu, kura, no vienas puses, ir māte, no otras, – sieva.”

“Dzemdēšanu tomēr nevar uzskatīt par sievietes individuālu funkciju – viņa iznēsā un laiž pasaulē to, ko radījuši divi. No vīrieša viedokļa, nedaudz pārspīlējot, tas varētu būt apmēram tā: viņa paņem no manis vissvarīgāko, kas man pieder, tur to pie sevis, silda un lolo, prasa, lai es viņu baroju un apgādāju, kā arī aizved uz dzemdību namu, kur man deguna priekšā aizcērt durvis. Pēc tam viņa pieprasa, lai es braucu pakaļ viņai un “viņas bērnam” (kas patiesībā ir nozagts man), kā arī paciešu to, ka tad, kad man ir vajadzīga sieva, viņa legāli drīkst aizbildināties ar nogurumu. Un tas viss ilgst gandrīz divus gadus!” Šeit arī sākas vīrieša eksāmens – kā viņš pārcieš atraidījumu. Daudzi to nespēj un dzer, aizkavējas darbā vai atrod mīļāko.

Tāpat mēs zinām, ka “trakais” pusaudžu vecums ir bērnībā iemantotās drošības sajūtas un robežu apzināšanās spilgts atkārtojums. Tomēr vēl labāk to visu saprast, ja mēs saprotam, ka bērns pusaudžu vecumā veidojas par pieaugušo un vienlaicīgi vecāki zaudē savu vecāku lomu. Ka brīdī, kad mums, vecākiem, nepieciešams būt pusaudzim par atbalsta personu (glābēju), mēs paši pārdzīvojam savu zaudējuma krīzi un meklējam kādu, “uz ko novelt vainu”.

“Pieaudzis cilvēks neizbēgami ir konservatīvs, jo viņam ir svarīgi, pirmkārt, nezaudēt to, kas jau ir sastrādāts, un tikai pēc tam – iegūt to, kas nav iegūts. Ar pusaudzi ir pilnīgi citādi – viņam nekā nav, bet viņš meklē ceļus, lai būtu. Viņš redz savu rītdienu emocionāli – kā varēs justies savā nākotnes vīzijā un ko nebūtu slikti izdarīt šodien, lai jušanās rītdien būtu laba. Un šajā darbā vecāki nevar būt padomdevēji un palīgi, jo viņi domā par to, kā nezaudēt iegūto, bet mūsu jaunajam varonim ir jādomā, kā iegūt neiegūto.”

Izlasot šo grāmatu, manī mostas spēcīga sajūta, ka man būtu laiks apmeklēt kādu sociodrāmas terapijas kursu. Bez konkrētiem jautājumiem vai meklējumiem, tikai tāpēc, lai atbrīvotu sevi, pastrādātu ar savām sajūtām un pārliecībām, vairāk izprastu citus cilvēkus un spētu pieņemt, ka ir vairākas patiesības, ne tikai manējā. Lai runātu. Lai sevi sadzirdētu vēl dziļāk, vēl patiesāk. Jo laiks apzināties, ka psihoterapija galējas nepieciešamības gadījumā ir ļoti ilgstoša un ļoti dārga, savukārt, profilaktiski tā dotu daudz drīzāku atbrīvošanos no savām atkarībām un sagatavošanos lielajiem zaudējumiem. Piemēram, kad mani bērni kļūs par pusaudžiem.

Viesturs Rudzītis – narkologs, psihoterapeits, kas konsultē gan individuāli, gan ģimenes, vada psihodrāmas grupās – nereti pāršalc medijus ar kādu konstruktīvi spēcīgu viedokli dažādos jautājumos, tāpēc visdrīzāk reti kurš nav dzirdējis viņa vārdu. Pēc iepazīšanās ar viņu personīgi kādā lekcijā par sieviešu un vīriešu attiecībām ģimenē, nolēmu izlasīt arī viņa pirmo grāmatu “Bendes meitiņa un viņas tēvs”, kas izdota 2002.gadā. Kā vienmēr notiek ar literatūru, kas “iesit” pa smadzenēm, ļoti gribas izlasīt viņa sarakstīto citās grāmatās. Tomēr psihoterapeita izvērsumi, lai arī “parastam” cilvēkiem saprotamā valodā uzrakstīti, nevar tikt uzņemti pārāk intensīvi. Tāpēc saņemšos un mazliet nogaidīšu, līdz ķeršos vēl pie kādas grāmatas. Un visticamāk pie 2016. gadā izdotās “Ģimene”.

Noderīgi: www.viestursrudzitis.lv

Advertisements

One thought on “Bendes meitiņa un viņas tēvs /Viesturs Rudzītis/

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s