Tu pats izvēlies ciešanas

img_2019-01-22

Es vienmēr esmu dzīvojusi ar sajūtu, ka esmu samērā gudra dvēsele, piedevām dzimusi laimīgā zvaigžņu kombinācijā. Jo situācijas jau cilvēkiem ir daudz maz vienādas, un mēs atšķiramies ar to, kā uz tām reaģējam. Tā nesen pārrunājām ar vienu draugu reizes, kad būtu jāpiedzeras no bēdām. Un es tā īsti neatceros tādas dienas. Jo bēdas un prieks jau savā ziņā arī ir tikai attieksmes jautājums – kā tu reaģē uz kādu konkrētu situāciju. Kā tu reaģē, ja kāds veikalā rindā aizlien tev priekšā? Tu palūdz viņu iet rindas beigās, jo šeit jau stāvēji. Tu sāc kliegt uz cilvēku. Tu klusē un purpini pie sevis. Vai varbūt pasmejies par nekaunību. Vai vienkārši nodomā – žēl, ka viņam dzīvē tā jāsteidzas, ka nevar vienu minūti ilgāk pagaidīt. Vai vienkārši atver Feisbuku, lai ierakstītu kādu žultainu citātu. Un tieši tāpat ir ar lielām lietām – kāds kādu mīl, kāds kādu pamet, kāds piedzimst, kāds nomirst – un viss no tavas attieksmes atkarīgs, cik krāšņi tu priecāsies, cik dziļi skumsi.

“Ciešanas rodas no atteikšanās pieņemt notiekošo, no domas, ka visam jānotiek citādi, proti, tā kā ES gribu,” raksta Anands Dilvars grāmatā “Vergs” (vairāk par grāmatu šeit), un mūsu laikmetā ar visām pašizziņas grupām, dažādiem gaismas bruņiniekiem, gudru citātu tulkotājiem šī saucamā ATMOŠANĀS tiek pārspīlēti jaukta ar ES IZCELŠANU VISA PRIEKŠĀ. ES gūstu baudu, un man jābūt vienalga, ko domā citi. ES esmu laimīgs, un man jābūt vienalga, ko tas nodara citiem.

Šajā jautājumā es laikam tomēr būšu Viestura Rudzīša piekritēja, ka visam pāri ir atbildība. Labāk turēties pie vienas vienīgas draudzenes, bet atbildīgi. Labāk dzemdēt tikai vienu bērnu, bet tā lai tev pietiek resursu mīlēt un rūpēties. Strādāt tik, cik tev ir gribas. Izklaidēties tur, kur tu tiešām gūsti prieku. Nevis pieklājības pēc. Nevis naudas dēļ. Jo tikko tu ej pret sevi, tu izvēlies ciešanas. Uzdrošināties būt patiesam. Pateikt piedod. Pateikt paldies. Novērtēt to, kas tev pieder.

Janvāra sākumā vīrs mani aizveda uz izcilu Āfrikas valsti Kaboverdi – tuksnesis, karstums, būdeļu rajoni, nabadzība, bet nevienas indīgas čūskas, neviena eiropiešaprāt jocīga likuma. Mēs braucām pāri kalnu rajoniem, kur mazos ciematiņos āfrikāņu izcelsmes cilvēki sēž ielas malās un gaida. Un sēž un gaida. Vakaru un vēsāku laiku. Transportu, kas atvedīs ūdeni. Kādu nomaldījušos tūristu. Savu kazu no lauka. Sēž un gaida. Un tā paiet viņu dzīves – tādā rimtā gaidīšanā. Un tas iedzen rūgtu naglu manā popularitātes alkstošajā personībā, kas grib būt visur, zināt visu, paspēt jebko. Kas skrollē Feisbuku, posto pilnu Instagrammu – re, cik man skaisti, gudri bērni, redz, cik man aktīva, interesanta dzīve. Skat, kā es vingroju. Skat, kā es dzīvoju. Un tad tu nokļūsti tādā Āfrikas nostūrī, kur pat telefonam zonas nav, par internetu nemaz nerunājot, un sāc uzdot sev jautājumu – KĀPĒC? Kāpēc man tas ir svarīgi? Visi tie sekotāji, visi skatījumi. Un vai tiešām to “like” skaits ir korelējošs rādītājs ar to, cik laimīga ir tava dzīve?

Mēs paši izvēlamies ciešanas. Mēs izvēlamies salīdzināt sevi ar kādu citu. Savu mašīnu ar kaimiņa džipu. Savu brīvo laiku ar draudzenes iespējām. Savu aktrises (ne)talantu ar kādu, kurš spēj kļūt par zvaigzni divdesmit dienās. Mēs pat salīdzinām savu dzīvi “kā būtu, ja būtu” ar to, kā ir šeit un tagad. Mēs “būtu labāk darījuši tā” un “būtu pagātnē mainījuši to”. Tāpēc es saku stop. Es izvēlos būt laimīga. Es izvēlos būt godīga pret sevi. Es izvēlos atbildību pret tuvākajiem. Es izvēlos sarunas. Es izvēlos realitāti.

FOTO no personiskā arhīva

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s