Vīrieši bez sievietēm /Haruki Murakami/

20181222_100345

Es laikam īsti līdz galam neesmu sapratusi, ko es domāju par tādu literatūras formu STĀSTI. Man patīk lasīt daudz. Un ir grūti apstāties pie pirmā izlasītā stāsta, pielikt grāmatai punktu līdz citai dienai, tāpēc parasti tos lasu visus vienā “čupā”, un, iespējams, tāpēc atmiņā paliek tikai daļa no tiem. Tomēr, ja Haruki Murakami izdod stāstu krājumu, to nevar nelasīt. It īpaši ar tik uzrunājošu virsrakstu. Piedevām, palasot priekšvārdu, uzzinām, ka emocionāli precīzāks pat būtu “Sievietes pametušie vīrieši”.

Mīlestība. Tās ir jūtas, kas caurvij visus septiņus grāmatā iekļautos stāstus. Ārsts, aktieris, bārmenis – lai kas tu būtu, tu meklē mīlestību, atrodi to – reizēm vienkāršāku, reizēm dziļāku, un tad tev jāaprod ar domu, ka nāksies to pazaudēt. Tev jāmācās atlaist mīļoto, kad viņa aiziet. “Ja jūs sāksiet satikties ar kādu sievieti un ja viņa būs brīnišķīga sieviete (jo vairāk tad, ja viņa būs brīnišķīga sieviete), tad jūs jau no tā paša brīža sāksiet domāt par to, kā viņu pazaudēsiet.”

Šķībi sapogātas attiecības. Vēlēšanās pieskarties kaut kam lielākam. Alkas. Ziņkāre. Iespējas. Tas viss mīlestības vektoru virzienus izmaina uz dažādām debess pusēm. “Lai koki izaugtu stipri, tiem jāiztur skarbas ziemas.”

Visdziļāk mani aizkustināja stāsts “Neatkarīgs orgāns”. Kāds rūdīts vecpuisis, bez vēlēšanās jelkad precēties, pārticis, izskatīgs, sportisks, izcils ārsts, atzīts profesionālis – laimīgs ar savu izvēlēto dzīvesveidu satikties ar dažādām gudrām sievietēm, parasti pat vairākām vienlaikus, neko nesolot, neko nenožēlojot šķiroties, veikli manievrējot starp brīvajām un precētajām – kādā no savām mīļākajām iemīlas. Un iemīlas līdz sirds dziļumiem. Vai jums kādreiz ir bijusi sajūta, ka lūzt sirds? Lūk, šis stāsts izcili apraksta lūztošas sirds sajūtu. Tu pārstāj ēst viņas dēļ. Tu pārstāj rūpēties par sevi. Tu vairs nerodi prieku. Tu padodies dzīvot, apzinoties, ka tāda mīlestība nav lemta atklātībai. Kas es esmu? Viņš sāk uzdot sev jautājumu. Ja man atņemtu ārstu praksi un ienākumus, kas es būtu par cilvēku? Kāda jēga šai dzīvē bijusi no manis? Sieviete pamet vīrieti. Un izcilais, par sevi pārliecinošais ārsts divu mēnešu laikā nomirst bada nāvē. Tik vienkārši. Pārstāj dzīvot.

“Cik dzīve ir savāda! Te tu iedomājies, ka kaut kas ir ārkārtīgi spožs, esi gatavs atteikties no visa, lai to iegūtu, bet, kad pagājis nedaudz laika un tu paskaties uz to no cita leņķa, krāsas ir neticami izbalējušas.”

Šī grāmata ir dziļa, tomēr man neatgādina Murakami stilu. Tāpēc es teiktu – izlasiet, bet negaidiet ierastos jocīgos personāžus un prātam mazliet neaptveramās sižeta līnijas. “Kādu dienu jūs pēkšņi kļūstat par vīriešiem bez sievietēm. Šī diena nekādi par sevi nebrīdina. Ne mazāko priekšnojautu, ne klauvējiena, ne nokāsēšanās. Tā pēkšņi ir klāt.” Un vēl nobeigumā – tā kā šos stāstus ir rakstījis vīrietis par vīriešu sirds dziļumiem, mani ļoti interesē dzirdēt kāda vīrieša viedokli par šo darbu. Vīrieši, jūs vispār grāmatas lasiet? 🙂

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s