Diždancim 40

IMG_2018-11-30

Šodien ar lielu gandarījumu es gludinu rozīšu svārkus un rēķinu, ka visdrīzāk to neesmu darījusi kopš divdesmit gadu vecuma. Sen. Ļoti sen. Bet es uzaugu Zemgalē. Un tieši Zemgalē es iemācījos mīlestību tautas dejā.

TDA “Diždancis” nav ne pirmais mans tautisko deju pulciņš, ne pēdējais. Patiesībā esmu tā sastāvā pabijusi vien pusotru gadu – pēc bērnu kolektīva izbeigšanās un, kā ilgu laiku man zāģēja viens draugs – tikai tik ilgi, līdz aizbēgu slavu meklēt uz Rīgas deju kolektīviem. Nenozīmīgs posms, vai ne? Pa šo laiku arī nevarētu teikt, ka iemantoju kādu draugu uz mūžu vai neaizmirstamu mīlestību. Nē, nekā tāda. Un tomēr. Un tomēr šodien man ir īpaša diena. Un īpaša sajūta.

“Diždancis” nekad nav bijis lepns. Nav izmetis tevi. Nav vērtējis tevi. Nav pieprasījis no tevis. Pat tad, kad esi aizgājis uz citu pulciņu, “Diždancis” tevi nekad nav aizmirsis. Vēl ilgi tiku aicināta uz ikgadējām Ziemassvētku ballēm. Un ikreiz, svinot jubileju, “Diždancis” aicina katru dejotgribētāju piedalīties kopīgajā dzimšanas dienā. Un, šķiet, šeit arī slēpjas galvenais šīs dienas prieks. Ka tu esi svarīgs. Lai cik ilgi tu būtu bijis šī kolektīva dejotājs, lai cik tālu pasaulē atrodies, lai cik maz vai daudz šai laikā esi bijis tautisko deju vidē, tevi vienmēr atceras un tevi vienmēr pieņems uzdejot jubilejas koncertā.

Kādā kopmēģinājumā runāju ar Ievu Kareli, “Diždancis” vadītāju. Viņa meklē tērpus pa visu Jelgavu, viņa dala tos, palīdz, veic loģistikas ne tikai pašreizējam sastāvam, bet visiem. Un tādu ir veseli trīs. Un katrai dejai tiek savs tautastērps pat mums, “vecajiem”. Jo dažādas paaudzes pa šiem 40 gadiem dejojušas “Diždancī”, un pie dažādiem vadītājiem. Ievas sastāvs ir augsta līmeņa, augstas klases kolektīvs. Ieva ir prasīga pret dejas kultūru, māca cieņpilnu attieksmi pret tautastērpu, strādā aizrautīgi, lai gūtu rezultātus. Un tomēr jubilejā viņa ļauj izdejoties visiem. “Galvenais, ka jūs dejojat ar prieku,” viņa saka no sirds, skaidri saprazdama katra “ex-sastāva” koncertā sagaidāmo izpildījuma kvalitāti. Bet jubileja, pirmkārt, ir svētki katram dejotājam. Un tikai otrkārt tas ir koncerts skatītājiem.

Un tāpēc reizi piecos gados mēs visi sanākam kopā – uzdejojam nometnē, vēl dažos mēģinājumos. Tiekamies, runājamies, draudzējamies un gaidām lielo jubilejas balli, kad izdancoties. Mēs cenšamies, cik nu spējam, bet nepārdzīvojam par nojauktu dejas soli vai aizmirstu gājienu. Jo galvenais šai dienā ir radītā emocija. Un tāda ir. Man visapkārt jau ir. Un koncertā būs vēl spilgtāka. Jo mēs mīlam dejot.

Daudz laimes dzimšanas dienā, “Diždanci”!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s