Saule brauca debesīs /Roze Stiebra/

IMG_2018-11-21

Parasti es neesmu multfilmu skatītāja, un mūsu ģimenē uz kinoteātriem bērnus ved tētis. Arī mājās reizēm kādu multiplikācijas īsfilmu bērni noskatās kopā ar tēti, jo mani tie Disneja un tamlīdzīga tipa radītie stāsti šķiet visi vienādi un garlaicīgi. Tomēr Rozes Stiebras jaunā filma “Saule brauca debesīs” mani ieinteresēja, un es aizgāju uz kino.

Saulei un Mēnesim piedzimst bērniņš, kurš vispārējā līksmībā kopā ar ķekatniekiem tiek nepieskatīts, un Selēnai, velna meitai, rodas iespēja to nozagt un novest tumsības valstībā. Lai cik stipri būtu Saule un Mēness, lai Saules meitiņu pārvestu mājās, ar to nepietiek, ir nepieciešams Cilvēks.

Multiplikācijas filma ir krāšņa kā Purvīša glezna, Jura Kaukuļa mūzika izdziedāta tautasdziesmu vārdiem skan kā burvestība, kā pareģojums, kā pravietība, un stāsts ir pārbagāts simbolu, epitetu un dažādu sarežģītu sižetu līniju. Ko simbolizē kaza, kas šoreiz iekļuvusi tumsas pusē? Kāpēc sākumā tiek rādīts mironis, par kuru tiek izstrīdēts, vai bijis labs cilvēks, vai slikts? Kur parādās doma, ka bez Saules varētu piedzimt vēl arī Saules meita? Palasot animācijas filmu klasiķes intervijas, atklāju, ka mazā Saules meita ir mūsu mazās valsts Latvijas tēls – lai arī nekad pati ar to neasociētu tieši Saules meitiņas bērnišķīgā prieka un pārliecības dēļ.

Skaisti jau. Man patika. Bet tomēr tā ir multiplikācijas filma. Un tāpēc skolas un bērnudārzi kolektīvi ved bērnus to noskatīties. Un tad nu rodas jautājums, kam tieši šī filma ir domāta? Jā, pieaugušajam. Patriotiskam. Savu senču sakņu apzinājušam. Tautas kultūras mīlošam. Mākslas cienītājam. Prozas mīļotājam. Bet vai bērnam? Es savus bērnus vestu uz šo filmu. Bet drīzāk kā uz mākslas muzeju, ne izklaides pasākumu bērniem. Lai paskatās smukumu. Klausījos otrās klases bērnu sarunās – esot bijis garlaicīgi. Lielākiem? – Visdrīzāk vēl jo vairāk garlaicīgi. Savukārt, mana gandrīz piecgadniece ar ļoti jūtīgu pasaules uztveri visdrīzāk nejauši atraka dziļākus slāņus, jo iznāca raudādama līdz elsošanai – tik skumja bijusi šī filma.

Mani pašu ļoti uzjautrināja vairāki latviešu sarunvalodas izteikumi, kas ievīti ikdienišķās sarunās, kā piemēram, ellē Selēna uzdod jautājumu saviem palīgiem vilkam un kazai: “Ko jūs, ellē, te darāt?”. Tāda forša paspēlēšanās ar vārdiem. Tāpat Viļa Daudziņa vilka balss ir patiešām ievērojama. Un dziesmas. Un Mūžības “bedres” aforismi. Un skaistās krāsas. Nu, jā. Es jau teicu – mākslas darbs. Un tāpēc vien ir vērts šo noskatīties.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s