Tarakānu ballīte. Jeb ceļojums ar draudzenēm.

IMG_2018-10-02-v2

Mēs gatavojāmies gadu. Plānojām, kad kurai bērniņi pietiekami lieli, lai var atstāt. Kad kurai vīram vieglāk palikt mājās tos pieskatīt. Kad darbu var atstāt. Mācības. Un lai tuvās siltās zemēs vēl var peldēties baseinā, baudīt sauli, dzert kokteiļus un neko nedarīt. Tad izrunājām vēlmes un iespējas, novienojāmies par kādu Grieķijai piederošu salu un aizsūtījām pieprasījumu ceļojumu aģentūrai atrast mums vislabāko variantu. Izpētījām viesnīcu bildes, izlasījām atsauksmes un nolēmām. JĀ! Mēs braucam uz Rodu.

Kad iepeistoju pirmo bildi sociālos tīklos, cik laimīga esmu – saule, tirkīzzila jūta, brīvība, miers, kopābūšanas prieks, draudzenes, sapņa piepildījums, un visa nedēļa vēl priekšā -, kāds tikai aizdomājās, kāds uzrakstīja: “Super!” “Malači!” “Tik forši!” “Arī man tas ir must have listē.” Un es lieliski saprotu to sajūtu, kad šķiet – nu, kas varētu būt vēl labāk. Bet tagad saprotu arī to, cik tāda nemitīga kopādzīvošana un rēķināšanās ar citiem (un jo vairāk, jo grūtāk) var ievest apjukuma sajūtā.

Mēs saņemam ziņas no mājām. Mēs atlaižam ikdienas rūpes un aizlaižam tās domas, kas sen nepieskatītas. Mēs nogurstam. Mēs saprotam, ka gribam atšķirīgas lietas, bet nespējam pateikt, ka ir vajadzība palikt vienam. Jo mērķis taču bija būt kopā, ne atsevišķi. Mēs parunājamies. Gribam uzticēties, nobīstamies. Ka nesapratīs. Noslēdzamies. Bet ļoti, ļoti cenšamies. Un tarakāni tikmēr rīko ballīti. Kāds sadraudzējas. Kāds pieradinās. Kāds sāk karot. Kāds pārstāj saprast. Kāds neieklausās. Kāds raud. Kāds nepažēlo. Kāds klusē…

IMG_2018-10-02

Man ļoti patika šis brauciens. Jo ne jau grūto mēs atcerēsimies no šī ceļojuma, ja pievērsīsim uzmanību visām tām superīgajām lietām, ko mums izdevās izdarīt kopā. Mēs iepazināmies. Daudz ciešāk. Iedzērām vīnu. Izraudājāmies. Mēs iepazinām kultūru un tradīcijas un to, cik katrai no mums tās ir svarīgas. Mēs dalījāmies pieredzē un mācījāmies cita no citas. Mēs pārsteidzām kādu. Satuvinājāmies. Centāmies saprast. Jutām līdzi. Mēs braucām ar mašīnu, gājām lielus gabalus kājām, sadalījāmies, lai stopētu, izmantojām taksometru. Mēs ēdām un dzērām, un iepazinām katras attieksmi pret ēdienu. Mēs peldējāmies, vācām akmentiņus, dziedājām un dejojām. Un tas viss bija tā vērts. Ļoti ļoti.

Es visiem sekotājiem, draugiem un paziņām, kas grib aizbraukt kopā ar draudzenēm/ draugiem atpūsties, es jums saku – brauciet! Noteikti brauciet! Bet esiet emocionāli sagatavoti, ka tarakāni rīkos ballīti. un jums jāmāk tos, saitītēs iesietus, laist ballēties. Bet pēc tam savākt atpakaļ. Jo tu neesi viens. Bet. Tu drīksti izvēlēties pabūt viens arī tad, ja esi atbraucis kopā. Tu drīksti negribēt dzert kafiju. Tu drīksti braukt ar moci, ja citi negrib. Tu drīksti neiet brokastīs. Tu drīksti slimot. Tu drīksti runāt. Un tu drīksti klusēt. Viss ir atļauts. Bet – ne tev vienam. Ikkatrai no mums.

Es arī raudāju šai braucienā. Divreiz. Bet es biju ļoti laimīga būt kopā. Izbaudīt šo nedēļu. Jo es ticu, ka jebkura krīzīte ir pārvērtēšanas punkts, kurā dzimst jauna līmeņa draudzība. Un es esmu pārliecināta, ka ceļojums uz saules zemi Rodu ir spēcīgs lādiņš novērtēt īstas un dziļas draudzības patieso spēku.

Es mīlu Jūs, MINKAS!

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s