Draudzība ar vectētiņu un vecmāmiņu

Kad es biju maziņa, man bija draudzene – vecmāmiņa. Tēta vecāki dzīvoja citā Latvijas malā, tāpēc tos satikām tikai apmēram reizi gadā. Savukārt, mums bija, tā sauktie, Rīgas vecvecāki, kuru sabiedrībā pavadījām gandrīz visu pirmsskolas vecumu. Un vēlāk arī bieži satikāmies. Patiesībā, līdz vecvecāku nāves dienām, es braucu viņus regulāri apciemot. Un nevis pienākuma pēc. Bet tāpēc, ka man neizsakāmi patika ar viņiem parunāties. Ja es tagad padomāju – tāpēc, ka viņiem bija LAIKS visu uzklausīt. Un viņiem bija INTERESE par visu, ko es stāstu.

IMG_2018-08-06

Tagad attiecības ar saviem vecvecākiem veido mani bērni. Kādam vecmāmiņa ir iespēja tikt pie pankūkām. Un vectētiņš iedrošina uz delverībām, ko kopā ar tēti neatļautos. Kādam vecmāmiņa ir mīļākā pasaku lasītāja. Kādam dzintaru medniece. Vectētiņš ir tas, kuram ir laiks kopā pamakšķerēt. Kūkas nopirkt kafejnīcā un pierunāt uz kakao pirms gulētiešanas. Kopā ar vecmāmiņu tu drīksti būt tikai bērns. Pačīkstēt, ja sasista kājiņa. Skumt, ja konfektes beigušās. Pasūdzēties, ja mamma ko neatļauj. Jo vecmāmiņas ir cilvēki, kas izpilda visas vēlēšanās. Gandrīz kā zelta zivtiņas, vai ne?

Un tā kādu dienu es to sapratu. Skatījos, kā Mareks ar savu vectētiņu klaiņo stundām gar jūrmalu, izskalotus roņus pēta, dzintarus meklē, ar zilajiem māliem smērējas. Tad peldas un kasa visu nost. Staigā daudz-padsmit kilometru. Runā. Par medūzām, kas augustā iepeld Baltijas jūrā. Par vētrām, kas priedes gāž. Par to, kāpēc negaiss rodas. Un kur ziemu pārlaiž gājputni. Bērnam interesē, un viņš jautā. Un klausās. Un saprot. Vectētiņam interesē, un viņš stāsta. Un iedziļinās. Un tā aug viņu draudzība. Aug griezdamās. Un labākais, ko es, mamma, varu darīt – nekādā gadījumā neiejaukties.

Mamma un tētis vienmēr būs robežu iezīmētāji. Mamma un tētis būs tie, kuri tevi izaudzinās par kārtīgu cilvēku. Turpretī vecmāmiņas un vectētiņi tevi sapratīs vislabāk. Mācēs tevi maziņu ieraudzīt. Galviņu papaijāt. Ar domām noglāstīt. Viņi būs tie, kuru viedoklī ieklausīties. Viņi būs tie, kam padomu paprasīt. Tie, kuri vislabāk tevi mācēs mīlēt bez nosacījumiem. Tāpēc lai zaigo viņu draudzība! Lai svētīta šī divu paaudžu savienība! Bērnu un vecvecāku.

 

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s