Visi septiņi viļņi /Daniels Glatauers/

Jau pāris dienas atpakaļ rakstīju, cik viegli bija izskriet cauri Emmijas un Leo epasta vēstulēm, kurās uzausa viņu mīla (vai ilūzija par ideālo savienību), pat bez satikšanās grāmatā “Sargies ziemeļvēj@” (mans skatījums par šo šeit). Tad nu loģisks bija skrējiens uz bibliotēku pēc otrās daļas “Visi septiņi viļņi”.

IMG_2018-07-20

Leo ir atgriezies no Bostonas un pēc ilgas pauzes saņemas atbildēt Emmijas izmisīgajiem saucieniem epastā. Viņiem vēl ir milzīgi skapji un lādes, pilnas ar jūtām, pilnas ar “piedzīvojumu, sirsnīgo, uzticēšanās pilno, intīmo ne-satikšanos”, un tikai Leo domā, ka viņam ir arī šo skapju atslēgas. “Leo es gribu REDZĒT, kā Tu runā. Es gribu REDZĒT, kā Tu klausies. Es gribu REDZĒT, kā tu elpo. Pēc tik ilgi turpinājušās tuvas, uzticēšanās pilnas, daudzsološas, bremzētas, nerimtīgas, pārtrūkušas, piepildītas, nepiepildītas virtualitātes es beidzot, visvisbeidzot gribu vienu stundu Tevi tiešām REDZĒT. Vairāk neko.” Un viņi beidzot satiekas.

Šī grāmata, tāpat kā tās priekšgājēja, satur lielisku izvairīšanās, pārprašanas, koķetēšanas ar vārdiem paraugstundu. Tā atklāj divu dažādu cilvēku vērtību sistēmu kārtību un piedzīvo tās sagrūšanu, lai celtos augšup jaunā veidolā. Viņi abi domā, ka mīl viens otru. Viņi satiekas. Tikai dažas reizes. Vienā no tām Emmija iedzer un aizbrauc pie Leo, sagūsta viņu un pierāda sev, ka ir spējīga krāpt. Tā nu šī grāmata atbild uz iepriekšējā daļā uzdotajiem jautājumiem par šo tēmu. “Tev taisnība, Leo. Tagad es to zinu: es spēju krāpt. Vēl vairāk, es spēju krāpt Bernhardu. Vēl vairāk, es spēju krāpt Bernhardu ar TEVI. Vēl vairāk, pats lielākais sasniegums: reizē es spēju krāpt sevi, jā, to es laikam spēju vislabāk.” Bet pēc kāda laika Emmija saprot, “ja vispār kaut kas ir krāpšana, tad tieši tas, ka no kāda tiek slēptas jūtu apmaiņā izdzīvotas (justas) jūtas pret kādu citu. Es krāpu Bernhardu ar Tevi nevis tajā naktī, bet gan trīssimt naktīs pirms tam.”

Ja iepriekšējā grāmata man lika noticēt, ka ir iespējams tādai it kā ilūzijas mīlestībai uzbūvēt augstu žogu, izstrādāt bēgšanas plānu un izmantot laiku kā dziedēšanas instrumentu, lai aizmirstu, tad šī grāmata, diemžēl, sagrāva šo sajūtu. Tieši tāpēc, ka viņi satikās. Un satikās vēlreiz. Un pārgulēja. Un izstāstīja savām otrām pusēm. Un kāda saprata. Kāda nesaprata. Bet attiecību žogi tāpat bija pārāk sašķobījušies un – tadā! – uzvarēja tas, ko mēs visi (it kā) gaidījām – Emmijas un Leo mīlestība. Es nenoticēju. Saprotams, ka situācijas un to risinājumi ir tik, cik dažādi ir cilvēki. Tomēr šoreiz man radās sajūta, ka beigas ir pārrakstītas, lai tās drīkstētu saukt par laimīgām.

Tomēr grāmatu izlasiet noteikti. Un, ja esat lasījuši pirmo daļu, nebaidāties no “turpinājuma” negatīvās pieskaņas. Darbs turpina būt aizraujošs, viegli lasāms un baudāms.

“Es neesmu prece, kas pieder vienam un tāpēc nevar pāriet otra īpašumā. Leo, ES PIEDERU SEV un nevienam citam. Tu nevienam nevari mani “atņemt”, un neviens pasaules vīrs nevar mani tā vienkārši “paturēt”. Vienīgi ES PATI paturu sevi un atņemu sevi. Un dažreiz arī atdodu sevi. Bet pavisam reti. Un ne jau, kam pagadās.”

Advertisements

One thought on “Visi septiņi viļņi /Daniels Glatauers/

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s