Kā viegli nogurt līdz pelēkai zonai

Man ļoti patīk rakstīt uz rūtiņu papīra. Un man patīk būt dabā. Dzili, dziļi. Mežā, kalnos, jūras malā. Kopā ar sevi. Klusumā. Mierā. Man patīk atļauties uzdrīkstēties. Vai drīzāk – tā sajūta, ka esmu uzdrīkstējusies, un man ir izdevies. Man patīk staigāt basām kājām un apģērbt vējā plandošas vasaras kleitas. Sajust, kā sievišķā enerģija gar kājām veļas ritenī, piebriest un krājas, un piepilda. Man patīk dzirdēt, kā cilvēki runā. Un redzēt. Kā lūpas izrunā vārdus. Kā hipofīze rada domas, un sajūtas ierāmē teikumos. Man patīk, ka cilvēki klausās. Kad dzird. Ar sirdi reizēm. Tik ļoti patīk, kad cilvēks izaudzis tik liels, lai klausītos ar sirdi. Un man patīk latviešu mūzika. Dziesmas, ko dzied latvieši. Spēka dziesmas no spēcīgiem cilvēkiem. Un man patīk iespēja tās dziedāt saviem bērniem. Man patīk…

IMG_2018-07-19

Tas ir tik atbrīvojoši tā rakstīt “man patīk”. Tik kolosāla sajūta, kad tu atkal, pēc tik ilga laika, esi ieraudzījis sauli debesīs un dzirkstošo prieku kopābūšanā ar cilvēkiem. Tā sajūta, ka mīlestība nav pienākums un darbs, bet mīlestība ir prieks un laimes sajūta. Par to, kā atgriezties, ja esi nomaldījies, ir milzum daudz padomu, transformāciju iespēju, psihoterapeitisku nodarbju, medicīnisku terminu, tomēr es gribu jums šodien pastāstīt tieši pretējo – kā tur nokļuvu es, tai pelēkajā zonā. Un varbūt mans stāsts jums palīdzēs aizķerties aiz kāda zara, kamēr neesat ieslīdējis bedrē.

Tu rimti dzīvo savas dienas. Darbs, mājas, bērni, pienākumi. Ikdienas praktiskās sarunas. Iknedēļas rutīnas. Pulciņi, skoliņas, diendusa, vakariņas. Un reizēm pat ciemiņi vai iespēja aiziet uz teātri vai koncertu. Vai ceļojums. Bet tomēr KAUT KAS NAV. Un tu tā mierīgi dzīvo. Kaut ko nesasniedz, kaut ko nepaspēj. Skumji jau it kā, bet tā taču mūsdienās visiem ir. Netiki uz jogu – pavingro mājās. Nedzirdēji kādu koncertu, nopērc CD. Nepiedalījies kādos kursos – acīmredzot, nevajadzēja (lasīt: nepietiekami gribēji). Un nav jau arī laika ne pievērsties sev, ne saprast, kas īsti ir tas, kā pietrūkst, jo it kā jau nav pamata. Pēc visiem “laimes šabloniem” tu esi absolūti laimīgs – ģimene ir, bērni ir, visi veseli, kur dzīvot ir, ko ēst ir. Pat draugi ir. Labi kaimiņi. Atbalstoši vecvecāki. Viss ir. Jūs saprotat? – Viss ir. Un kad man vīrs pajautā, kāpēc es reizēm ne no šā, ne no tā vakaros raudu, es tiešām nezinu.

Mēs vienkārši nogurstam. Varbūt neēdam pareizi. Un pat saulainās dienās kļūst pārāk vēss, un priecīgās jubilejās ir pārāk daudz ēdiena, un kādu draudzeni izvēlies nesatikt, jo pārāk sarežģīti, un kādam bērnam diendusa pārāk vēlu nolikta gulēt, vai pārāk grūti. Vai tu ieplānoji izlasīt grāmatu, bet bērns nogulēja stundu mazāk kā parasti. Jūs saprotat, vai ne? Tā mūsu dzīve ir smuki sakārtoti domino kauliņi un reizēm nobrūk pārāk daudzi, lai trrrrr… visi sakristu uz galda čupiņā. Un tai čupiņai pa virsu tikai vajag atvērt Instagram vai citu mammu blogus, kuriem seko, lai uzzinātu, cik priecīgi, smaidīgi, veseli, laimīgi ir viņu bērni un arī mammas – pat tad, kad izbesījušās, es atvainojos, nekad nepaceļ balsi, vienmēr zina, kā rīkoties, vienmēr saglabā labprātību… Tu grimsti tai sajūtā arvien dziļāk – cik neko tu nespēj izdarīt pareizi. Un tev pat sāk likties, ka vīrs tevi nekur nelaiž, pārmet un kontrolē, jo to vienīgo darbu, ko tu dari no visas sirds – esi mamma – pat to tu nemāki izdarīt pareizi.

Es izkļuvu no sevis šaustīšanas ļoti tradicionālā veidā – ierakstījos feisbukā. Apskatījos visas bildes, izlasīju rakstus, izsekoju lapas, pačatoju ar draugiem. Man, protams, bija attaisnojums man pašai un apkārtējiem – es meklēju izklaides iespējas – koncertus, teātrus, pasākumus, kursus. Kaut ko jaunu es meklēju. Arvien biežāk es to darīju, esot kopā ar vīru un bērniem. Spēļu laukumiņos. Bērnudārzā gaidot, kamēr meita ģērbjas. Ejot puikam uz skolu pakaļ. Lielveikalos. Mājās, kad nebija, ko darīt. Visur un vienmēr, kad es sajutos, ka sāku nīkt ārā. Arvien biežāk es bēgu no sabiedrības. Vairs negāju ciemos. Pat pie draudzenēm ne. Ja bērni ēda vakariņas, es aizlavījos uz guļamistabu. Un es pat nedarīju to apzināti. Man to norādīja, un es pretojos, es teicu – nu, beidziet! – es nebēgu. Bet es pavadīju arvien vairāk laika vienīgajā telpā aiz slēgtām durvīm – tualetē. Es tikai tagad to zinu. Tas bija loģisks veids kā pabūt klusumā. Tā bija bēgšana no ikdienas. Jaunu iespēju meklēšana. Kliedziens pēc savas būtības. Sauciens dvēselei. Es esmu izsalkusi! Rodi man mierinājumu!

Es jutos nemīlestībā. Es nejutos mīlestības cienīga.

Šodien es esmu atgriezusies virs zemes. Varbūt vēl kalna gals ir tālu, bet tas ir redzams. Un bedre ir aizbērta. Es tur iekšā vairs nekāpšu. Šajā noteikti nē. Un šodien es zinu, cik svarīgi ir ZINĀT, KAS PIETRŪKST. Cik svarīgi ir SEVI APZINĀTIES. SEVI PAZĪT. SEVI IEMĪLĒT, galu galā. Šodien es zinu, cik svarīgi ir neatdot sevi citiem. Cik svarīgi ir būt mazliet egoistam. Cilvēks tāpēc ir dzimis, lai sapņotu lielus sapņus. Un es nedomāju, ka mūžīgi jābūt mieriņā un prieciņā. Vajag tos sapņus. Vajag to cīņu. Un vajag to piepildījumu. Bet pirms cīņas – vienmēr atļaujiet sev nedarīt neko vismaz piecas minūtes dienā.

 

Advertisements

2 thoughts on “Kā viegli nogurt līdz pelēkai zonai

  1. Visgrūtāk ir nedarīt neko vismaz piecas minūtes dienā. Tiklīdz apsēžos ar kafijas krūzi vai atlaižos dīvānā “uz 5 minūtēm”, tā noteikti notiek kāda katastrofa bērniem vai kāds cits mani steidzami meklē, vai kaut ko atcerējos, ko nu nekā vairs nevaru atlikt pat uz minūti… un tad brīnos – vakarā jākož sev lūpā, lai nekliegtu uz paklausīgiem bērniem.

    Like

  2. Ak, Agnese… Tu esi mana dvēseles radiniece.
    Ilgu, ilgu laiku – ik reiz, kad izdzirdēju frāzi “mīli savu tuvāko kā sevi pašu”, godīgi sev atzinu, ka tiešām neizprotu, kā es varu jebkuru pretimnācēju (nu, piem., nočurājušos ieleni) mīlēt kā savu brāli, māsu. Kā sevi! Sevi! Tas taču ir TIK personiski. Intīmi.
    UN TAD. TAD tas notika. Es beidzot izpratu.
    Atbilde ir tik loģiska – absolūti visi mēs maldāmies savās sajūtās, atrodamies un atkal pazaudējamies. Meklējam līdzsvaru. Kā rakstījis Imants Ziedonis –
    “(..)Atkalmeklēšana laikam ir īstā dzīve, citas dzīves īstenības man nav”. Tas, ka būt bomzītim – tas ir slikti. Braukt AMG mersī – oo, tas ir labi. Bet, ko Visums par šo saka? Dvēsele ir katalizators. Un bērni man to ir iemācījuši. Vērot. VĒROT. Nav iespējams neredzēt, kad sirds asiņo. Kad dzīve tevi uzkarsē kā pirts astoņdesmit grādos, visi instagrama filtri nolobās. Un Dvēsele izpleš spārnus. Un tu pieskaries Visumam un pēkšņi skaidri zini. Zini, ka esi uz pareizā ceļa. Un zini, ka ciešanām ir jāļaujās, jo tikai tā un nekā savādāk Dvēseles acis attīrās. Un tas taču ir TAS, ko mēs visi PATIESĪBĀ šajā saulē meklējam.

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s