Pilsētu dedzināšana /Kai Āreleida/

Šī ir viena no tām grāmatām, kuras vizuālais noformējums mani neuzrunā, un, ja ne kāds ieteikums vai izlasīta recenzija, tā paliktu neievērota bibliotēkas plauktos. Tāpēc šoreiz paldies Vecāku žūrijai 2018 (ja nezini, kas tas ir, noteikti ieskaties lasamkoks.lv) par iespēju, jo romāns pārsteidz. It kā nekādas intrigas, it kā nekādu aizraujošu piedzīvojumu, bet stāsts rit ļoti raiti, un ir viegli iejusties līdzāspārdzīvojumā.

2018-06-28

Es nezinu, kā sauc tās anotācijas grāmatām uz aizmugurējā vāka, un nezinu, kurš tās raksta, bet šoreiz arī ar to ir nošauts greizi. Šie daži teikumi liek domāt, ka stāsts ir vairāk par Tartu vēsturi, par tās ēkām un ielām kā laika liecībām, par padomju laikiem, klusēšanu un naidu pret krieviem. Bet patiesībā galvenais pavediens tomēr ir mīlestība. Ja man kāds prasītu, par ko ir šī grāmata, es teiktu, ka tā kristālskaidri iezīmē, cik viegli darbu ņirboņā, pienākumu gūzmā ģimenē iedzīvojas nemīlestība. Tas nav naids. Tas nav pāridarījums. Tā vienkārši notiek. Un tu pat neesi pamanījis, tikai vienā brīdī apjaut, ka ģimenē katrs dzīvojat savu dzīvi.

Tēvs Pēters savu dzīvi atrod kārtīs. “Spēle ir tā, kas mani patiešām saista. Kas palīdz man justies dzīvam. To nespēj neviens cilvēks, lai cik jauns vai silts, vai aicinošs. Neviens cilvēks nespēj manī tā uzturēt dzīvību.” Viņš spēlē uz naudu. Vinnē un zaudē. Un zaudē.

Tikmēr māte Elza sevī atkal atklāj sievieti un mīlestības spēku kāda cita vīrieša tuvumā:
“- Meitēn, tev ir viss. Vairāk nekā viss. Un tu to vieglu roku aizmetīsi prom?
– Māt, vai tu vispār neklausies? Trūkst vienas ļoti būtiskas lietas. Mīlestības.
– Mīlestības.
– Māt, vai tu tiešām nesaproti? Es biju kā sauss tuksnesis. Es neticēju, ka varētu atnākt kāds vīrietis un likt man uzliesmot. Un ne tikai iekšēji, māt. Visās malās…” Bet tādas jaunas dzīves jau nemaz nav. Ir tikai tā viena dzīve.

Un pa vidu paliek bērns. Tīna. Divpadsmit, trīspadsmit gadu vecumā. Liela jau. Tomēr bērns. Ar savām problēmām. Ar saviem jautājmiem. “Nē, mammu. Es neesmu liela. Es pirms tam teicu, ka esmu stipra. Tomēr neesmu. Es tik ļoti reizēm gribētu būt vāja. Es gribētu, lai tu esi mamma un es esmu meita. Lai pat tad, ja tev sāp un tu esi izdarījusi to, ko esi izdarījusi, tu būtu stipra, jo tu esi liela, tu esi mana mamma. Tā viņa gribētu teikt mātei. Gribētu, nesaka.” Un lai arī viņa ir pietiekami liela, lai saprastu, ka viņas ģimene irst pa vīlēm jau pirms vēl vecāki paši to sapratuši, lai arī viņa pieņem to kā faktu un vienkārši dzīvo tālāk, tā tomēr ir trauma. “Ir tikai viens mierinājums. Tu man iemācīji, kāda sajūta ir pamestajam. Tieši tāda sajūta arī ir. Nav no kā baidīties, tam ir jāiziet cauri. Sirdi aiz atslēgas – un tieši cauri.”

Es nezinu, kā ir pareizi. Un arī rakstniece nerunā par to, vai kādas izvēles bijušas nepareizas. Vai aiziet no labas dzīves, meklējot mīlestību, ir drosmīgi? Vai meklēt dzīvi “kazino” ir pareizi? Vai tas ir godīgi pret bērnu? Vai tas ir godīgi pret sevi? Bet šis romāns liek padomāt par nemitīgu tiltu būvēšanu savā ģimenē. Būvēt tiltus vienam pie otra. Stiprus pamatus būvēt mīlestībai. Izpušķot ziediem un jaukiem mirkļiem. Lai nepienāk šis nemīlestības laiks, kad, iespējams, viss jau ir zaudēts.

Ļoti laba grāmata.

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s