Kā romāns /Daniels Penaks/

2018-06-24

“No kura diennakts laika, lai es atvēlu sev stundu grāmatām? No draugiem paredzētā? Televīzijai? (…) Darbam? Kur lai rod laiku lasīšanai? (…) Tiklīdz rodas šāds jautājums, tas nozīmē, ka nav vēlēšanās. Ja tā padomā, nevienam jau nekad nav laika lasīt. Ne bērniem, ne pusaudžiem, ne pieaugušajiem. Dzīve ir mūžīgs šķērslis lasīšanai”

Šis darbs latviskā versijā ir izdots jau gandrīz 20 gadu atpakaļ, tomēr tieši šogad ietverts lasīšanas veicināšanas programmā Bērnu un Vecāku žūrija 2018 (ja nezini, kas tas ir, noteikti ieskaties lasamkoks.lv). Maza, plāna grāmatiņa, kas ar nelielu humora devu izklāsta, kā maziem bērniem nenogalināt lasītprieku un atklājēja prieku un kā atkal iemīlēt grāmatu lasīšanu, ja skola vai vecāku laika trūkums ir to tomēr “nogalinājis”.

Kad bērns piedzimst, mēs ar nepacietību gaidām, nu, kad beidzot es varēšu palasīt viņam priekšā grāmatiņu! Un viņam iepatīkas. Un lielākam augot, viņš prasa arvien garākas pasakas, arvien vairāk atkārtojumus jums jau zināmajiem stāstiem, pieprasa pirkt jaunas grāmatas un lasīt, lasīt vēl. Tad jūs reizēm sākat lasīšanu izmantot kā balvu (ja tu tūlīt sakrāmēsi mantas un iesi tīrīt zobus, es tev palasīšu pasaku). Un tad bērns iemācās lasīt, un jūs atviegloti nopūšaties, ka beidzot nu viņš var lasīt savas pasakas pats. Un tad bērns aiziet uz skolu. Un skolotāja lasīšanas veicināšanas nolūkos uzliek bērnam par pienākumu izlasīt to un to grāmatu. Lūk, trīs visvienkāršākās lasīšanas prieka nogalināšanas iespējas.

Un tā bērns sāk lasīt pats. Un kaut ko nesaprot. Un nobīstas. Es atkal lasīšu un atkal nesapratīšu. Un – tu-tū. Tieši tik vienkārši. Lasītāja atklāsmes prieks ir beidzies. Un tam pietuvojas arī bailes no ilguma. Ieraudzīt 400 lpp biezu grāmatu kā obligāto literatūru un nobīties, cik neiespējami to ir izlasīt līdz termiņa beigām. Izlasīt un zināt “pareizās” atbildes uz skolotāja uzdotajiem jautājumiem. Saprast pareizi. Analizēt pareizi. Tā vairs nav lasīšana sev. Tā ir lasīšana programmai.

Vai tu atceries, kā tu atguvi lasītprieku? Es atceros. Man bija milzīgs literatūras saraksts, ko jāizlasa vasarā. Es aizbraucu pie vecmāmiņas un viņa teica – ņem izlasi labāk šo grāmatu, tā ir interesanta. Un es atvēru Valda “Staburaga bērnus”. Es nevaru atcerēties šīs grāmatas sižetu. Bet es atceros to atklājējas sajūtu, ka grāmata ir noslēpums. Stāsts ir iespēja izdzīvot citu bērnu piedzīvojumus gandrīz kā savējos. Izkristalizēt savu redzējumu. Un pēc šīs grāmatas es iemīlējos lasīšanā.

Tā iesaka arī Daniels Penaks. Atrast veidu, kā iemīlēt lasīšanu. Un viņš iesaka – lasīt atkal priekšā. Lasīt skaļi. Kā bērniem, tā pieaugušajiem. Neprasīt, kas ir saprasts. Ļaut dzirdēt to, ko katrs tai mirklī ir gatavs dzirdēt un uztvert. Nelikt nekādas lamatas, neprasīt izskaidrot, neprasīt atminēties. Vienkārši dāvināt kopābūšanas laiku. Palasīt priekšā.

Visdrīzāk reti kam paveiksies ar skolotāju kā ir paveicies Daniela Penaka skolēniem, tāpēc, vecāki, tas ir mūsu uzdevums. Mīlēt lasīt. Un ļaut kaislīgi mīlēt lasīšanu arī saviem bērniem.

Tas nekas, ka sākumā mēs lasītprieku rodam “sliktajās” grāmatās, kas tiek štancētas pēc “ejoša” sižeta, apvīta ar dažādu personāžu vārdiem un variējot notikumus, tomēr paliekot pie prognozējama ievada, problēmas un atrisinājuma. Tomēr ar laiku šis “kaut kur jau dzirdēts” mums apniks, un mēs tiksim ārpus bestsellera plauktiem. Un tad. Un tad jūs iemīlēsiet grāmatas līdz sirds dziļumiem.

Ja esat bērnu vecāki, noteikti izlasiet šo grāmatu.

Iesaku izlasīt arī šī autora Skolas sāpes.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s