Margarita Stāraste. Post Scriptum /Lilita Maija Klinkerte/

20180614_174012

Un ja tev būtu kaut kas jāuzraksta par savu māti, kas tas būtu? – Varbūt viņa ir slaukusi govis visu tavu apzinīgo mūžu, varbūt strādājusi par šuvēju vai bijusi skolotāja. Bet varbūt arī tava māte ir bijusi izcilība un slavenība kā mums visiem zināmā pasaku autore Margarita Stāraste. Es nešaubos apgalvojot, ka viņas brīnumjaukās pasakas ir lasījusi visa mūsu paaudze un tagad lasa un aplūko tik mīlīgos zīmējumus arī mūsu bērni. Un tas ir tikai loģiski, ka mīļuprāt gribas palasīt kaut ko par pašas rakstnieces dzīvi. It īpaši, ja to sarakstījusi viņas meita.

Tomēr grāmata nepatīkami pārsteidz. Kāpēc? Ar kādu nolūku ir rakstīta šī grāmata – tā arī netieku gudra. Lai pēc M.Stārastes nāves publiski viņu nomelnotu?

Par mākslinieci ir sarakstītas vairākas grāmatas, kuras, jāatzīst, neesmu lasījusi, un šī it kā izgaismo “pastiesību”. Vietumis autore diezgan pedantiskā veidā cenšas izcelt kādu publiski nepareizi pieņemtu gada skaitli, kādu noklusētu faktu. Publicējot vēstuļu korespondenci, tiek izgaismotas dažādas Stārastes sliktās īpašības. “Šķiet vienīgais, ar ko Margarita patiešām nav skopojusies, ir sliktās ziņas par mani,” raksta Lilita Klinkerte, un tādu es arī redzu šo grāmatu kā aizvainojuma pilnu kliedzienu – māte mani nepietiekami mīlēja, es vienmēr esmu augusi mātes slavas ēnā. “Lilita, vēl skolā esot, vienmēr ir nicinājusi mātes darbu un zināmā mērā vienmēr bijusi uz māti greizsirdīga. Tur bijušas visādas ļaunas scēnas, un viņa cēlusi mammai neslavu, kur vien tikai varējusi.” Un lai arī šiem teikumiem autorei ir attaisnojumi, es tomēr vairāk redzu patiesību šais rindās, ne skaidrojumos.

Grāmatā ir skaisti publicētas vēstules starp Margaritu un viņas jaunības dienas mīlestību Gerritu Bordeveiku, ar kuru māksliniece apprecējās sava mūža izskaņā jau krietnā vecumā. Un ja vien esam spējīgi norīt to žultaino autores atriebības tekstu, šī korespondence izgaismo mākslinieces ciešanas un brīvības sajūtas nozīmīgumu gan naudiskā izteiksmē, gan mākslinieciskā darbā, gan divu cilvēku attiecībās.

Tāpat man ļoti tuvs ir Margaritas Stārastes redzējums par radošuma nozīmību, un tieši to es paņemšu līdzi no šīs grāmatas. “Vislabāk būtu, ja Tu pats mēģinātu kaut ko radoši darīt! Tad tu saprastu, ko nozīmē radošs darbs. Tā tu atbrīvosies no visiem sīkumiem, jo tikai radošs darbs dara cilvēku bagātu.” Raksta Margarita savam Gerritam. “Es negribu sevi dalīt, bet simtprocentīgi atdot maziem bērniem. Turklāt tiem rakstīt ir daudz grūtāk nekā pieaugušajiem, jo lielākā daļa pieaugušo jau ir pazaudējuši bērna acis.”

Lieliem māksliniekiem nereti ir traģiskas dzīves. Tā tas dabā ir iekārtots – slava un māksla prasa upurus. Un viņu bērniem iet grūti. Bet es nekad mūžā nenodotu savu māti tik necilā veidā. Un man ir kauns par Lilitu Maiju Klinkerti, ka viņa ir uzdrošinājusies, patiesībā, sevi – tik ļoti nomelnot.

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s