Krist. Un. Celties.

IMG_2018-04-20

Kāda paziņa man nesen aizrādīja, ka es pārāk idealizējot savus ierakstus blogā pret to, kā es dzīvē izturoties. Protams, neviens nevar iekāpt otra galvā nolasīt domas vai sajūtas, un katrs draugs, paziņa vai radinieks pazīst tevi tikai kā mazu daļiņu no cilvēka, kas tu esi patiesībā. Un vai tu vispār pats maz zini, kāds esi patiesībā. Bet vienalga. Arī tas liek aizdomāties. Vai es pārāk idealizēju savus ierakstus? Jo primāri šis blogs tomēr kalpo, lai sirdi, sajūtas, domas un haosu galvā sastrukturizētu smukos burtiņos, vārdiņos, teikumos un no tā izdzemdinātos tā skaidrā doma, galvenais virziens.

Nē, man neviens neko nemaksā.
Nē, es arī necenšos meklēt kaut kādus win – win dīlus.
Mans mērķis nav būt blogerim.
Man tikai vajag norakstīties.
Tāpēc es rakstu.
Un ja tu lasi, – paldies tev par to!

Un es pāršķirstu savus ierakstus pēdējo divu mēnešu laikā – Kur pazūd prieks, Gribēt pietiekoši, Apjaušot draudzības spēku, Atvadoties, un tad vēl visas tās grāmatas, kas uzrodas intuitīvi, kā uzsverot tava dvēseles stāvokļa plaisas, – vai tiešām šis ir tas, ko saukt par idealizētu pasaules redzējumu?

Reizi pa reizei dzimšanas dienas laikā, lai kā censtos, mēs iekrītam bedrē. Turamies ar pēdējiem salmiņiem pie prieka, pie gaismas. Meditējam. Meklējam mieru. Sevī un ikdienā. Atsakāmies no traucējošām lietām. Skumstam. Lai atbrīvotu vietu kam jaunam. Meklējam sevi, savu vietu, sevis vajadzības apliecinājumus. Novērtējumus.
Bet katra bedre ir dibengals, zemākā robeža, beigas. Un paskatoties uz augšu, var ieraudzīt debesis. Tikai paskatīties uz augšu. Nokrist zemē, lai pieceltos. Paklupt, lai saņemtos. Sasisties, lai dziedinātos.

Smaržo gaiss. Pumpuri sprāgst. Pieneņu lapas iemestas salātos. Pliki stilbi. Un saule. Saule. SAULE. Ne tikai siltums un gaisma. Dzīvība. Kukaiņi rosās zālājā. Putni dzied debesu paspārnē. Bērni smejas. Kaķi ņaud. Tā ir atmošanās un dzīvība. Un tu nopērc jaunu kleitu, izmazgā galvu un turpini sēdēt spēļu laukumā. Bet dzīvs.

Bij posms dzīvē, kad es sēdēju mierā. Tādā dziļā un visaptverošā. Un visiem to teicu – jē! tā tik ir štelle – tādā mieriņā dzīvot! Bet cilvēks ir laimes meklētājs, ne miera. Un cik tad ilgi tu vari būt laimīgs tādā bezvēja jūrā. Vajag uzdrošināties. Atļauties. Nožēlot. Pielūgties. Sāpēt un piecelties. Un tikai tā var to mieru nopelnīt. Pēc tam, kad esi apjautis, ka esi dzīvs.

Tas viss ir par mani. Viss ir no manis. Es arī esmu tikai cilvēks. Es kļūdos. Es mācos. Bet es dalos tāpēc, ka varbūt vismaz viens no simta no tā kaut ko iegūst. Un tas jau ir daudz. Kaut tikai viens no simta kaut ko iegūst.

Foto: https://pixabay.com/

Advertisements

2 thoughts on “Krist. Un. Celties.

  1. Lasu Tavu blogu nesen un mani tas ļoti uzrunā, jo brīžiem ir sajūta, ka kāds pierakstījis manas domas. Patīk vienkāršība, atklātība un grāmatu apskati. Paldies!

    Liked by 1 person

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s