Atvadoties

Vai tu esi kādreiz aizgājis no darba? Nevis mainījis darbus, algu labāku meklējot vai apstākļus savādākus, vai priekšnieks ne tāds, vai darbs ne tāds. Bet tā, ka tu vienu rītu pamosties un saproti – nē, tas tomēr nav mans aicinājums. Kolēģi ir labi. Tevi novērtē. Kompānija attīstas. Ar algu vari dzīvot. Viss labi. Tas acīmredzamais. Bet aisberga neredzamā puse ir tāda, ko gribas aizplīvurot pašam no sevis. Noslēpt. Nerādīt. Necelt gaisā. Lai lavīna nesāk gāzties. Es vienreiz tā aizgāju no darba. Miljons gadu atpakaļ. Pirms pieciem gadiem. Un šoreiz runa nav par darbu. Par vaļasprieku, kuram tu esi veltījis visu dzīvi. Un tāpēc to apjaust ir vēl sāpīgāk.

IMG_2018-03-27

Un tā gadu mijā notika ar mani. Varbūt es izbraucu no valsts un padzīvoju tādā mierīgā pasakā kopā ar ģimeni tuvu pie polārā loka. Varbūt vīrs savā viedokļu viedumā kaut ko pateica, lika padomāt, apsvērt, ieraudzīt. Varbūt vienkārši bija kāds zvaigžņu stāvoklis. Varbūt es noturīgi laimīga biju. Un es mazliet badojos. Man tā vajadzēja. Un tādās reizēs ne tikai organisms fiziski attīrās. Skaidrāks kļūst arī redzējums un sajūtas. Bet es vienu dienu vienkārši to zināju. Ka kaut kas ir beidzies. Es vēl meklēju attaisnojumus palikt. Meklēju paskaidrojumus, kas mani tur novedis. Meklēju atbalstu pie draudzenēm, kuras, kā cerēju, mani sauca par traku un lika apdomāt kārtīgi. Un prasīja, kas ir noticis. Bet, nē, nekas nebija noticis. Notikums nebija noticis. Tikai es pati biju notikusi. Tikai es pati sevi ieraudzīju ārpus tā visa.

Būtu tik vienkārši atrast kādu “slikto”, ko vainot. Būtu tik vienkārši piedzīvot kādu situāciju, kas apstiprinātu – te tev vairs nav, ko darīt. Bet tādās reizēs viss ir pilnīgi otrādāk. Viss ir labi. Labāk kā parasti. Mierpilni. Atbalstoši. Vienkārši. Baudāmi. Ar iespēju sevi vēl mazliet apmānīt. Ka tas tevi attīsta. Tomēr. Ka tas tevi bagātina. Tomēr. Ka tas, ko tu ziedo, atmaksājas ar uzviju. Bet, ja tā sev-atzīšanas-diena jau ir bijusi, vairs nekas nav labojams. Sniegs ir sācis kust. Aisbergs ir sakustējies. Un nekad vairs nebūs kā iepriekš.

Šodiena ir tā skumjā diena, kas jāizdzīvo. Kāds posms dzīvē ir noslēdzies. Nē, es nenodedzinu tiltus. Atgriezties taču vienmēr ir iespējams. Teorētiski. Tomēr šodien es vairāk esmu vajadzīga citur. Un es kļūstu gudrāka citur. Man vairs ne tuvu nav divdesmit gadu, kad viss vēl ir priekšā. Un es vēl gribu pamēģināt dzīvē daudz un dažādu lietu. Es vēl gribu savās acīs par kaut ko kļūt. Kaut ko iemācīties. Un būt.

Sauciet mani par traku! Sauciet par gļēvu! Vai vēl labāk – nesauciet mani nekā. Es tikai sekoju sirdsbalsij.

 

Foto: Mārtiņš Plūme pluume.lv

Advertisements

2 thoughts on “Atvadoties

  1. Jā, man arī tā notiek: parasti ik pēc 7 gadiem, kad pēkšņi saprotu, ka man ir jādara kas cits, kaut kas jāmaina, tāda – iekšējā prasība. Es šai klusajai balstiņai parasti uzticos un vienmēr tas, kas ir sekojis, nav licis man vilties 🙂

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s