Sadzirdēt komplimentu

IMG_2018-03-13

Man vakar kāds ļoti jauks puisis teica, ka komplimentus teikt ir viens, bet jāmākot tos arī sadzirdēt. Un tas lika šonakt padomāt. Par to, ko es runāju. KO es saku. Un KĀ es to saku. Kas SLĒPJAS zem manu vārdu izvēles. Kas spīd cauri intonācijai. Lika aizdomāties, cik forša es spēju būt sarunā ar būtībā nepazīstamu cilvēku un cik neiecietīga es spēju kļūt ikdienas sarunās ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem.

Protams. Pilns internets ar saprotošiem ierakstiem. Tu drīksti būt noguris. Tu drīksti būt bēdīgs. Tu drīksti būt vīlies. Tu drīksti dusmoties. Un pat vajag. Izdzīvot savas emocijas. Bet sabiedrībā tu tomēr parasti esi pareizs, un labs, un ērts. Kamēr mājās mājiniekiem nebūs,  kur sprukt, un tu atļaujies izdzīvot tur visu to lietaino laiku aiz loga, to priekšnieka aizrādījumu nevietā, to neatnākušo trolejbusu, to besi. Un patiesībā tev droši vien vajadzētu nolaist tvaiku – apēst šokolādi vai izdzert glāzi balzama ar upeņu sulu un izelpot. Un tad “pārnākt” mājās tīram. Bet pulkstenis jau drīz sūtīs bērnus gulēt, vakariņas gaida tikt taisītas, un ilgas pēc bērniem un vīra kompānijas ir pāraugušas vieglā izmisumā, cik dzīve ir netaisnīga. Un kāda tad vairs iecietība, ieinteresētība un smiekli.

Nē, tas šoreiz nav gluži stāsts par mani. Bet arī man ir aizņemta ikdiena un rutīna, un bieži nogurums, kas pāraug negodīgā aizkaitinājumā pret “pārāk skaļu rotaļu mašīnas kritienu no dīvāna” vai “pārāk nepalīdzēšanu”, vai “pārāk jebko”.

Un tad šis puisis izsper kaut ko tik vienkāršu. Tādu pasaules gudrību. Komplimenti ir jāsadzird. Ir jāmāk tos uztvert. Saprast, ka tie tā domāti. Un pateiktajā (dzirdētajā) gribēt atrast kaut ko labu. Un tāpēc es vēl šodien par šo domāju. Cik bieži es gribu meklēt komplimentu. Sadzirdēt un novērtēt. Un cik bieži es apzināti izmeklēju ko labu pateikt. Vīram. Bērniem. Mammai. Jo mēs taču uzskatām, ka viņiem jau visu esam pateikuši. Un ja vēl bērni aug un attīstās, tāpēc saņem savus “es lepojos ar tevi” un “malacis” vārdus. Bet dzīvesbiedrs? Vai pietiek mūsu straujajā ikdienā iedot buču uz nakti un ticēt, ka “viņš taču zina, ka mīlu”.

Nē. Es domāju nē. Man nepietiek. Iespējams, ka tas ir kaut kāds pašvērtējuma jautājums (taču pašpietiekamus cilvēkus neiespaido, ko citi par viņiem domā vai runā), bet mani ļoti ietekmē ārpus dzimšanas dienas dāvināti ziedi, ieinteresētība manu sapņu piepildījumā, manas mīļākās mūzikas atskaņošana, smaids un apskāviens bez acīmredzama iemesla. Nē, man nevajag šokolādes un dimantus. Man pietiek saldu vārdu, labu domu un mīļas izturēšanās. Un arī viņi taču būs priecīgi to pašu saņemt no mums.

Izelpot. Un sadzirdēt labās domas. Tieši tik vienkārši. Taču vajadzētu būt.

Foto: https://pixabay.com/

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s