Zero waste pret bomzīti

IMG_2018-03-09

Pēdējā laikā arī Latvijā popularitāti sāk iemantot “zero waste” kustība. Cilvēki arvien vairāk sāk piedomāt pie atkritumu neradīšanas, šķirošanas, pārstrādē nodošanas. Un tas ir brīnišķīgi, ka esam ar mieru mainīt kaut tikai vienu paradumu ikdienā, lai kaut mazliet pasaule būtu tīrāka no mūsu mēsliem. Tomēr, no otras puses, jo vairāk lasu, apzinos un iepazīstos ar zero waste atbalstītāju idejām, jo vairāk mani pārņem sajūta, ka robeža ar bomžu cienīgu dzīvesveidu ir diezgan izplūdusi.

Pati zero waste kustība pasaulē ir radusies jau pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados ar ļoti vienkāršu ideju – labojot, pārveidojot, šķirojot, pārstrādājot iespējams būtiski samazināt atkritumu kalnus. Latvijā “homo ecos” iniciatīvu “Bez atkritumiem” aizsāka 2012.gadā, kuras ietvaros aicināja iedzīvotājus paraudzīties uz atkritumiem kā izmantojamiem resursiem, izvērtēt to rašanās iemeslus un pārdomāt to samazināšanu. Ir pagājuši pieci gadi un beidzot es dzirdu atbalsi sabiedrībā. Cilvēki vairs neliek “katru ābolu savā plastmasas maisiņā”, nepērk katru ziemu trīs jaunus zābaku pārus un plāno ēdienreizes, lai arī pārtiku nebūtu jāmet ārā. Protams, vēl ir daudzdzīvokļu māju pagalmi, kur atkritumu šķirošana “nav paredzēta”. Un, protams, vēl ir kaimiņi, kuri savu vienīgo miskastes maisu izmet papīra konteinerā, “jo tam bija atvērts vāks”. Bet ar kaut ko jau ir jāsāk. Un vislabāk sākt pašam ar sevi.

Un tā es iesaistījos Facebook domubiedru grupā “Zero waste Latvijas diskusijas”. Cilvēki uzdod jautājumus, atbild. Kā nepirkt lietas? Kā pareizi likvidēt? Kā pārveidot esošās? Un šeit es esmu pietuvinājusies tai robežai, kad tu paliec par sava veida bomzīti. Es negribu apgalvot, ka reizi trijos gados jāmaina istabas iekārtojums. Bet, ja tava vecmāmiņa ir gulējusi dīvānā divdesmit gadu, vai tiešām “nedrīkst” to nomainīt pret jaunu? Esmu lasījusi, kā cilvēki iesaka salabot zābakus, lai cik tas maksātu, no plastmasas salmiņiem taisīt rotaļlietas un uz saplēstiem bikšu ceļgaliem obligāti šūt ielāpus.

Tāpēc es tomēr domāju, ka patiesība ir kaut kur pa vidu. Jo, ieslīgstot maksimālismā, dzīvojot tikai ar mērķi bez atkritumiem, ir grūti dzīvot pilnvērtīgi un laimīgi. No otras puses, pērkot, pērkot un pērkot mēs radām miskastes kalnus, kuros ceram paši pēc gadiem nenoslīkt. Tāpēc jāsāk ar mazumiņu. Jāsāk ar plastmasu. Ar to maisiņu, kurā tu iesver riekstus, burkānus un ābolus. Ar nešķirojamo kafijas krūzīti. Tās vietā izmantojot savu. Ar pienu stikla pudelē. Vēl labāk – no kādas saimnieces, kam to pudeli aizvest atpakaļ. Pietiek jau ar mazumiņu. Nopirkt ziepes papīrā ietītas. Pacelt pudeli mežā un iemest stikla konteinerī. Un padomāt, pirms kaut ko pirkt. Vienmēr.

Par zero waste es lasu šeit:
bezatkritumiem.lv
http://www.homoecos.lv
http://www.seekthesimple.com
Facebook grupa: Zero Waste Latvija diskusijas

Foto: https://pixabay.com/

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s