Septiņas dienas brīvības

IMG_2018-02-14

Tu staigā vēl tikai pa lidostu Rīga. Tev ir tieši neviena soma, nevienu ratu, neviena bērna, ko pierunāt doties uz geitu, nevis spēļu laukumu. Nopietni? Tu drīksti iedzert tēju. Nesteidzīgi. Nopirkt ūdeni, kas TEV garšo. Apēst ābolu. VIENA PATI. Un izlasīt grāmatu lidojuma laikā. NESTEIDZĪGI. Tev vēl viens pampers palicis jakas kabatā. Un vēl nespēj noticēt, ka veselu nedēļu tu būsi atbildīgs tikai pats par sevi. TIKAI PAR SAVU RĪCĪBU. Un viss. Tik vienkārši. Kāds bērns iečīkstas. Kuš, kuš. Tas nav tavējais. Tas uz tevi neattiecas. Bet, pirms aptver, prāts jau izdomājis, kas tavā kabatā derētu par rotaļlietu. Jo nav jau tik vienkārši – tā ņemt un atslēgt MAMMAS pogu. Bet man ir uzdāvināta nedēļa. Un man ir jānorauj stopkrāns. Jo ātrāk, jo labāk. Jo ilgāk to varēs izbaudīt.

Tā mēs braucam slēpot. Ceļamies agri. Esam pirmie uz kalna. Atrodam pūdera piebirušu trasīti un, sorry, paziņojam pārējiem, ka mēs kādu laiku paliksim papērties šeit. Tu neesi nevienam parādā. Tev nav jādara tas, kas citiem būtu labāk. Tu neziedo sevi citu vēlmēm. Tu atpūties. Tur, kur tu vēlies. Tā, kā tu vēlies. Un tu tā drīksti darīt. Slīdēt, palekties, kupenā iekrist. Aiz laimes vēderā kutināšanu sajust. Laimes asaras uz vaiga sasaldēt. Apmaldīties. Un meklēt ceļu atpakaļ. Riskēt. Azartā iekrist. Kārpīties atpakaļ uz trases. Vai piestāt krodziņā, ja vēders prasa. Un tam pāri visam izbaudīt BRĪVĪBAS SAJŪTU. Brīvību no atbildības nastas. Brīvību savā lejupceļojumā no kalna. Saules tuvumu. Kalnu atbalss burvību. Sniega baltumu. Retraka grebenes skaņu.

Un vakarā tu aizej apēd picu. Tādu, kas TEV garšo. Iedzer vīnu. Un izbaudi sarunas ar draugiem. Jo neviens nečīkst par saldo ēdienu. Un neviens neapgāž ūdens glāzi. Un, ja arī apgāž, tad – pats vainīgs! Tu neko neplāno tālāk par tuvāko stundu. Ej gulēt, kad nāk miegs. Spēlē galda spēles, ja izmisīgi gribas. Komunicē ar pieaugušiem cilvēkiem. Priecājies. Atpūties. Jokojies. Mieru sakrājies.

Dzimtu enerģija ir dodoša, un tā iet uz priekšu. Tā mēs pasakāmies par savu dzimšanu vecākiem – dāvājot viņiem mazbērnus. Tā pēc divdesmit gadiem mēs uzņemsimies rūpes par savu bērnu bērniem, pasakoties vecākiem, kuri ļauj mums izbaudīt šādas pieaugušo dzīvības dziņas šodien. Jo vārdos jau nav izsakāms un dāvanās atmaksājams, ko mums kā vecākiem dod šāds atvaļinājums no bērniem. Un galu galā – ko tas mūsu iemantotais brīvības prieks un miers dod pašiem bērniem.

Un tu atgriezies pēc nedēļas. Trīs mazas sirsniņas sakāpušas klēpī. Trīs mazas mutītes stāsta un stāsta, un bučas dala. Sešas mazas rociņas ap kaklu karas. Un gribas visu pasauli apskaut, visus savējos skavās ieslēgt, pie sirds turēt tās mazās superlielās mīlestībiņas, muguriņas papaijāt, matiņus saglaust, dziesmiņas izdziedāt, rociņas paturēt. Jo cik tad tas ir septiņas dienas no mūža. Bet cik mega daudz tas ir, ja šīs septiņas dienas esi bijis šķirts no bērniem.

IMG_2018-02-14-02

One thought on “Septiņas dienas brīvības

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s