Vai mīlestībai ir robežas

IMG_2017-10-10_rudens

Reiz, sensenos laikos, gadus desmit atpakaļ vai mazāk, kāds darba kolēģis, sagaidījis savu pirmdzimto, paziņoja, ka viņiem vairāk bērniņu nebūs. Es iepauzēju. Kas tad nu? – Nē, viss kārtībā. Viņi ļoti mīl mazo meitenīti, viņa ir vesela, visi ir laimīgi, priecīgi. Viņi vienkārši nevēlas dalīt mīlestību vairākās daļās. Mans latvieša saprāts iekliedzās, ka divi bērni jau nu katrā ģimenē ir vajadzīgi. Un mīlestība taču tikai aug ar katru bērniņu. Jo vairāk mīlestību dod, jo vairāk saņem, jo vairāk tā kļūst. Un statistika avīzēs skaļi rājās par dzimstības samazināšanos, par latviešu izmiršanu. Bet viņi, redz, izdomājuši nedalīt mīlestību. Muļķi.

Un šodien ir mūsdienas. Man ir trīs bērni. Kā pienākas. Par vīru, par sievu un za roģinu. Tevi trīsdesmit gados vairs neviens neapsaukā par vecu dzemdētāju, un tevi apbrīno par drosmi radīt daudzbērnu ģimeni. Un tā jau arī ir, ka katru bērniņu tu mīli savādāk. Jo katrs bērniņš ir no citas zvaigznītes un ar citu uzdevumu pie tevis nācis. Un mīlestība ir netverama, viegla, gaisīga, bet arī no tevis kā vecāka ļoti alkstoša. Un tieši šodien es atceros to savu kolēģi. Un tieši šodien man iešaujas prātā jautājums – vai varbūt tiešām mīlestībai ir robežas? Ja man šodien paredzēti simts mīlestības grami, un es tos izdalu mazliet vīram un mazliet sev, un katram bērnam paliek, piemēram trīsdesmit grami uz visu dienu. Cik gramu mīlestības saņemtu Mareks, mans vecākais dēls, ja viņam nebūtu pievienojusies māsa un brālis? – Deviņdesmit? Vai tāpat trīsdesmit? Vai varbūt tieši otrādi – mazāk?

Kādam piecgadnieks vēl ir mazs bērns. Kurpītes palīdzēt aiztaisīt. Gultiņā pirms miedziņa pagulēt blakus. Klēpītī paaijāt. Bet kādam trijos gados jau iedod lielo gultu, savu istabu un mākslu pašam saģērbties. Jo tagad ar mums te padzīvosies tavs brālītis/ māsiņa, kurš vismaz gadu būs mammai opītē un pa nakti blakus gultiņā. Piedod. Tu jau esi liels. Tev pašam jāvar aizmigt.

Un ja vēl ir tikai divi bērni, tad viens pirmais, lielākais un tāpēc visinteresantākais, jo nepieredzētais, un otrs – pēdējais, mazākais, saudzējamākais, apčubināmais. Bet tiklīdz tu kļūsti par daudzbērnu ģimeni, vismaz viens ir kaut kur pa vidu šiem diviem. Bez iespējas kļūt par vecāko (un tāpēc bieži cenšas kļūt par gudrāko) un pārāk maz bijis par mazāko, tāpēc neizsakāmi alkst kļūt par mīļāko.

Manam Agrim ir pusotrs gads. Nu, nosacīti liels jau. Bet vienalga – bez viņa jau nu nekas nenotiks. Un viņš pieprasīs laiku un mīlestību tik, cik viņam vajag. Un drošībai vēl mazliet vairāk. Bet tad man kāds mīlestības grams jāaizņemas no citam bērnam paredzētā, Un es nesaprotu, vai man pietiek mīlestības, ko dot ne tikai ģimenei kopā, bet katram atsevišķi? Piedevām godīgi. Vai man pietiek laika? Un vai vispār ir iespējama tā sajūta, ka jā, es pavadu pietiekami daudz laika kopā ar katru bērnu? Un vai vispār ir iespējama tā sajūta, ka, jā, es mīlu katru tik ļoti, cik katram ir nepieciešams?

Par lielām ģimenēm!
Par ģimenēm ar vienu bērnu!
Par to, lai mīlestības nepietrūkst!

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s