Čau, podiņ!

Kad manas draudzenes, kuru jaunākie bērni ir vienaudži ar manu Elzu, reiz diskutēja par to, kādus pamperus viņas lieto saviem trīsgadīgajiem dēliem, es mirkli nesapratu – vai viņām arī ir piedzimis bēbītis, un es par to neko nezinu? Bet, nē, protams, nē – tajā laikā viņu bērni pierada pa nakti iztikt bez pamperiem. Es skatījos savos vecajos pierakstos, lai atcerētos, ka Elza kopš pusotra gada vecuma pamperi vilka tikai pa nakti. Un pēc pusgada, divu gadu dzimšanas dienā, mēs viņai pamperi vairs nevilkām.

Šis ieraksts man pašai ir aktuāls tieši tagad, jo IMG_2018-01-11 Agrim ir pusotrs gads. Un, atgriežoties no gadu mijas ceļojuma, es apjautu, ka Lapzemē iekštelpās, mūsu mazais puisītis visas savas darīšanas iztaisīja podiņā. Savukārt, gatavojot šo rakstu, mazliet iegūglēju, un lielākā daļa rakstu par šo tēmu iesaka vispār SĀKT PAR PODU DOMĀT laikā no 18 mēnešiem līdz 3 gadu vecumam. Bet mēs esam tikuši jau mazliet tālāk par domāšanu, tāpēc mazliet apstāstīšu, ko un kā mēs darījām. Un varbūt kādam kas noderēs.

Iepazīšanās – lūk, tas ir pods, un tur sēž.
Kad zīdainis sāk kārtīgi ēst “lielo cilvēku” ēdienu, mainās arī viņa zarnu trakta darbība, un visdrīzāk vecāki pamanīs, cik bieži un kādā laikā bērniņš paliek sarkans, sasprindzinās un izspiež pamperī savus ēdiena pārstrādes produktus (re, cik es gudri izlocījos). Ar to arī mēs sākam. Tā kā šajā vecumā (~8-10 mēneši) bērns visdrīzāk jau stabili sēž, tad attiecīgajā laikā mēs sarunājam, ka viņš apsēžas uz podiņa, un tikmēr ar viņu paspēlēsim klucīšus vai palasīsim grāmatiņu. Marekam mums bija “podiņa spēlīte” – lieta, ar ko varēja spēlēties tikai, kad sēdēja uz poda. Bet ar pārējiem bērniem ņemam to, kas par rokai un kas tieši šobrīd interesē.
Bērni ir dažādi. Un šis var notikt dažādi. Manā pieredzē ir stāsts, ka bērns kakā uzreiz pēc brokastīm, vienu reizi dienā, un viss. Un ir tāds, kas to dara četras reizes dienā. Bet meklējot sakarības, vienmēr kaut kas atradīsies. Vērojiet savu bērnu!

Pozitīvā audzināšana – apbalvojums.
Pirmkārt, mēs bērnu apbalvojām par to, ka viņš vispār apsēdās. Pēc kāda laika tas līgani nomainījās uz apbalvojumu, ja tur sanāca kaut kas vairāk par “tikai sēdēšanu”. Pēc tam jau seko apbalvojumi par to, ka pampers ir sauss pēc pastaigas laukā vai pēc diendusas. Nu, jūs jau sapratāt. Un ar ko apbalvo? – Ar kādu jaunu rotaļlietu! Ha, ha, ha. Joks, joks. Esam devuši mellenes, rozīnītes, vēlāk kādu riekstiņu. Bet vislabāk strādā kārtīga buča, samīļošanās, izstāstīšana, cik labu darbu bērniņš izdarījis, kāda prieka deja un tamlīdzīgi. Jo bērns taču dzīvo, lai mums radītu prieku. Un ja viņš jūt, cik mamma vai tētis ir priecīgi, viņš saprot instinktīvi, ka viņam vēlreiz jāizdara tāpat. 🙂
Piebilde. NEKAD NEKĀDI SODI. Arī, ja tavs bērns jau ir četrgadnieks vai sešgadnieks. Tā gadījās. Tas nekas. Viss.

Oda plikam dupsim.
Lai saprastu, kā strādā tava mazuļa urīnpūslis, tev jāsaņemas un jānobriest peļķīšu vākšanai, bet tā var uzzināt, cik bieži un ar kādu intervālu tavs bērniņš čurā, un turpmāk pierunāt viņu apsēsties uz podiņa tieši tajā laikā. Piemēram, mums gandrīz visiem bērniem gada vecumā pēc padzeršanās 3-4 reizes ik pēc 15-20 minūtēm bija iemesls pasēdēt uz podiņa. Un pēc tam, ja netika dzerts, bija kāda stunda starplaika.
Visērtāk to darīt, ja nav jāvelk pamperis virsū un nost, un tāpēc mani bērni pa māju  šajā podiņmācības periodā staigā plikiem dupšiem. Piedevām, kad bērniņš stāv un sāk čurāt, viņš pats ātrāk apjauš, ka viņš taču ir tas, kurš to dara. Pretēji tam, ka mana pirmā doma ir – atkal jāslauka tā peļķe, es noskaņojos bērna domāšanā un palīdzu viņam ieraudzīt: Jā, mazais, tu čurā! To vajadzētu darīt podiņā! Pēc tam, kad TAS ir izdarīts, mēs gājām apsēsties uz podiņa. Lai bērniņš iemācās, ka tai darbībai, ko viņš tikko darīja, ir saistība ar podu. Un ar laiku viņš sapratīs, kas ir jādara vispirms.
Elzai šis posms bija ļoti straujš. Viņai laikam nepatika čurāt stāvus, jo ikreiz, kad viņai bija pilns urīnpūslis, viņa sāka kliegt – pamp, pamp, pamp! Iztulkoju – “uzvelciet man pamperi, man tūlīt būs čuriņa!” Un tas bija perfekts brīdis, lai uzliktu viņu uz podiņa pirms pačurāšanas.

Viens vārds visam.
Ja bērniņš ir maziņš un tikko sācis apgūt zilbes vai īsos vārdiņus, būs daudz vieglāk VISU podiņa padarīšanu apzīmēt ar vienu vārdu. Mana mamma man vienmēr mācīja sākt ar “e, e, e”, bet katram bērnam ir savs vārdiņš, ko viņš izvēlas. Manējie, šķiet, visi teica KAKA. Tas ir ļoti viegls vārds, un ar to tiek apzīmētas gan visas darīšanas, gan pats pods, gan salvete, ja vajag kādu pilieniņu kaut kur saslaucīt.

Pirkstu sūkāšana un podiņš
Pēc manu bērnu fizioterapeites teiktā: ar regulāru iešanu uz podiņa izzūdot vēlme pēc zīšanas. Un tā kā Elzai bija paradums sūkāt pirkstus, tad tieši tāpēc uz apmēram 1 g un 4 mēnešu vecumu mēs sākām šai lietai pieiet ļoti nopietni. Un tiešām. Kad pusotrā gadā mazā meitenīte jau skraidīja pa pagalmu mazajās biksītēs, pirkstiņi vairs nebija garšīgi.

Podiņmācības biksītes.
Kad bērniņš ir sapratis, ka viņš pats kontrolē savas podiņa darīšanas, mēs pārejam jaunā līmenī. Atcerēties uz podiņu aiziet. Marekam mēs nopirkām vienas podiņmācības biksītes izmēģināt. Bet. Žāvēt žāvētājā tās nedrīkst, mazgāt pārāk karstā tās nedrīkst, un tāpat, ja ar slapjajām biksēm apsēdies uz gultas, kaut kas kaut kur izspiedās. Nē. Es teiktu – nav vērts. Es izmantoju draudzenes ieteikumu – zeķubikses, apspīlētas treniņbikses, legingi. Ja piečurā zeķubikses, tu esi ĻOTI slapjš. Un ir ĻOTI nepatīkami. Un tas tev liek biežāk NEAIZMIRST.

Dienas kārtība pakārtota podiņam.
Tagad ir ziema. Un es, ārā ejot, Agrim velku pamperi. Bet mēs ejam ārā uzreiz pēc pilna podiņa, un apbalvojam viņu, ja, mājās pārnākot, pampers ir sauss. Arī diendusas laikā bieži viņa pampers paliek sauss. Bet, kas trakākais mammai, – brīdī, kad pāris mēnešus tu esi varējusi izgulēt visu nakti, jo BEIDZOT tavs bērns ir iemācījies nogulēt savā gultiņā bez pamošanās, viņš atkal sāk celties. Lai pačurātu.
Starp citu. Ir arī tādi bērni, kam slapja gulta nav iemesls, lai celtos. Manā pieredzē arī viens tāds ir. Tāpēc tādu bērnu mammām būs šajā posmā mazliet jāpastrādā ar savu gribas spēku. Un tas strādā. Tavs uzdevums ir ik pēc trim stundām piecelties, pamodināt bērnu un aizvest viņu pačurāt. Sākumā tas arī izdosies. Ar laiku šo periodu pagarina, līdz visa nakts ir izturēta.

Nākamais solis mūsmājās.
Kad pa dienu pampers ir sauss, un podiņš ir pilns, es diendusu (un vēlāk nakti) atļauju gulēt mazajās biksītēs. Man mājās ir nopirkti pāris frotē paladziņi ar plēves pārklājumu. Viegli mazgājas, labi uzsūcas, samērīgi lēti. Bet tiem, kam plēve šķiet siltumnīcas radīšana bērna dupsim, varu ieteikt klāt biezu frotē dvieli vairākās kārtās. Draudzene apgalvo, ka cauri nekas neizsūcoties.

Bērni ir dažādi.
Es nebūt neapgalvoju, ka visiem mazuļiem divos gados jāmāk iet uz podiņa. Ir dažādi bērni. Ir dažādas ģimenes. Ir dažādi mammas izturības un spēka resursi. Ir dažādas emocionālās gaisotnes. Un ir dažādas motivācijas pašam bērnam “būt lielam”. Bet ja jūs ļoti cenšaties. Un jau gadiem pa dienu viss ir sauss, bet guļot (un, kas interesanti, bieži ir situācijas, ka dziļā miega dēļ naktis ir sausas, bet tieši diendusu laikā bērns slapina gultā) neredzat progresu, kāda dūla reiz manai draudzenei pajautāja – vai viņa ir redzējusi savu bērnu raudam ar asarām? Jo reizēm pietiek nomizot sīpolu bērniņa tuvumā, izsaukt darbībā asaru dziedzerus, un viss sakārtojas.

Lai veicas!
Arī mums ar Agri!

Foto: https://pixabay.com/

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s