Dotais lielums: mana māte /Ieva Ozoliņa/

IMG_2018-01-07

Šonedēļ Latvijā pirmizrādi piedzīvojusi Ievas Ozoliņas dokumentālā filma “Dotais lielums: mana māte”, kas aizgājušā gadā pasaulē nozīmīgākajā dokumentālo filmu festivālā IDFA Amsterdamā saņēmusi žūrijas balvu par ārkārtīgi intīmo tuvumu, ko režisore un operators panākuši ar aktieriem. Tā kā esmu filmas galveno varoni Raiti Ozolu mazliet iepazinusi personīgi jau 1998.gadā, jutos atbildīga iepazīties ar režisores skatījumu ar Raita problēmu un viņu kopīgu ceļu uz kaut kādu risinājumu.

“Raitim nav draudzenes un ir maz pieredzes ar pretējo dzimumu. Izjūtot psiholoģisku atkarību no mātes, viņš iesūdz viņu policijā par emocionālu šantāžu. Ielūkojoties talantīga matemātiķa pasaulē, filma akcentē trauslo robežu starp mātes lomu un pieauguša vīrieša atbildību par savu dzīvi.” Ar šādu tekstu tiek prezentēts filmas stāsts par Raiti un attiecībām ar viņa māti. Tomēr tas ir tikai virspusīgs sižeta iezīmējums, un šis ir dokumentāls stāsts ar dziļām saknēm, kas augušas krietni pirms režisore iepazinās ar Raiti, un turpināsies vēl ilgi pēc tam, kad Ieva Ozoliņa jau domās par kādu trešo filmu.

Šī filma uzdod man daudz jautājumu. Vai māte tiešām ir vainīga? Ka viņa audzināja divus dēlus viena pati. Ka bija tiem blakus – pabaroja, apģērba, uz skolu aizveda. Vai viņa ir vainīga, ka viņa daudz strādāja? Ka naudas nebija. Ka vīrietis no viņas aizgāja? Ne visi dēli, auguši bez tēva, ir salauzti vīrieši briedumā. Ne vienmēr bērni no nešķirtām laulībām, kur vīrietis un sieviete mēdz strīdēties visa mūža garumā, ir auguši “pareizā” gaisotnē. Un lai arī problēmas ar pretējo dzimumu tiek postulētas kā mātes valdonīgās audzināšanas sekas, kā emocionāla vardarbība, šajā ģimenē ir divi dēli. Un jaunākais, būdams tikpat gudrs, ir precējies un dzīvo ārvalstīs, kamēr Raitis netiek galā ar savu dzīvi. Vai jūs zināt, kas ir Šeldons no The Big Bang Theory? Lūk, Raitis ir latviešu Šeldons. Ārkārtīgi gudrs. Ārkārtīgi tiešs. Un patiess. Un līdz ar to noteikti sabiedrības nesaprasts.

Raita zināšanas ir tik plašas, ka jau divdesmit gadu atpakaļ, kad es ar viņu iepazinos, viņš nespēja vienmērīgi formulēt savas domas. Ir sajūta, ka viņa sinapses smadzenēs ir savienojušās tik bieži, ka domas aizplūst vēl un vēl tālāk, pie visa tā, ko viņš zina, kam viņš tic un kas ir pierādīts. Un tāpēc mani patiesībā neizbrīna filmā attēlotā viņa dzīvojamā platība, kur ir tik daudz grāmatu, papīru, lietu un nieku visapkārt, ka pa to nav iespējams pārvietoties. Tava dzīves telpa ir tavu domu turpinājums. Un ja tavas domas pa galvu šaudās kosmiskā ātrumā, tas ir tikai loģiski, ka lietas ap tevi sāk dzīvot savu dzīvi. Nē, viņš neielaiž psihoterapeiti un Fen Šui speciālisti savā dzīvoklī. Bet vai tad tas kaut ko dotu? Varbūt uz mirkli. Un tad atkal Raitis nonāktu turpat. Sava haosa centrā.

Kas notiks tālāk? Filma ir nofilmēta. Prezentēta. Apbalvota. Latvijā ar salīdzinoši lielu interesi gaidīta. Pirmizrādes pārdzīvotas. Tikšanās ar režisori izdzirdētas. Kas tālāk? Raitis būs slavens. Viņu intervēs. Noteikti būs kāds, kas par viņu pasmiesies. Varbūt. Varbūt tomēr kāda meitene viņam uzrakstīs. Varbūt viņš, šo ceļu līdz gatavai filmai piedzīvojis, būs kaut ko iemācījies un spēs kaut ko izmainīt. Pateikt nē. Izbaudīt savu matemātikas pasauli. Bet varbūt visiem viņš apniks ar savu gaušanos, ka vainīga ir māte. Un varbūt māte nepiedos. (Un varbūt dažādām paaudzēm nemaz nav pienākums “draudzēties”.)

Un visbeidzot šī filma radīja manī skumjas. Ka bērni aiziet. Izaug. Un varbūt šodien mēs visi kopā apbraukājam pasauli, ar ragavām laižam no kalna, spēlējam bumbu un galda spēles, lasām pasakas un priecājamies par dzīvi. Bet paies gadi trīsdesmit, un kādā dzīves pagriezienā kāds gudrais psihologs, psihoterapeits vai astrologs tavam bērnam atsauks prātā to vakaru, kad tu pārvilkies mājās no darba, bija pārāk vēls, bērni trakoja, un tu sakliedzi uz viņiem. Un tas gudrais “palīdzētājs” pavisam netīšām nostādīs tavu bērnu sajūtā, ka visas dzīves nelaimes ir cēlušās no tevis. Un tu paliksi viens pats.

Advertisements

11 thoughts on “Dotais lielums: mana māte /Ieva Ozoliņa/

    1. Tāds ir dokumentālais kino. Tas ieskicē cilvēku, attiecības, problēmu. Bet nav jau ne sākums tepat, ne beigas. Ir tikai limitēts laiks, kurā piekļūt varonim no dažādiem skatu punktiem. Un tāds ir arī mans ieraksts. Par filmu. Un ko tā liek man domāt.

      Like

    2. Man ir sajūta, ka tas bija par autra paša (ne)spēju paust savas pretrunīgās jūtas attiecībā pret vecākiem, autoritātes figūrām, braukšanu prom no Latvijas, jebko. Šī tēma ir bezgalīgi sarežģīta un strādā vienīgi tas, ja es runāju par to, kā kaut kas liek justies man. Kā tas reflektē par manu ģimeni, manām bailēm, šaubām un spēju iet tālāk nebaidoties ieskatīties sāpīgajā spogulī. Es arī pazīstu Raiti, taču tas manī nerada vēlmi oponēt režisorei vai kādam citam iesaistītajam. Es pateicos par to, ka šī filma, diemžēl vairāk nekā dzīve pati, raisīja manī ilgas un dziļas pārdomas, analīzi un savu atmiņu izgaršošanu.

      Like

  1. Pārgulēju ar filmas sajūtu spilvenā un šodien vēl visu dienu filma nelaida mani vaļā. Līdz nonācu līdz domai, ka pāri visam manuprāt tomēr tā ir skaļš un izmisīgs dēla sauciens pēc mammas mīlestības. Lūgšanās pēc kvalitatīvas, saturiski dziļas uzmanības – tādā formā, kādā viņs to māk. Skarbā formā.

    Liked by 1 person

  2. Par tām skumjām, kas minētas pēdējā rindkopā. Ja tas būs bijis viens vakars, tas nebūs uz bērnu atstājis nekādas sekas. Ja pēc uzkliegšanas seko atvainošanās, izrunāšanās un savas rīcības analīze un izmaiņas turpmākajā rīcībā, tas uz bērnu negatīvu iespaidu neatstās. Ja kopīga priecāšanās par dzīvi un viss, kas tajā ietilpst, ir ikdienas sastāvaļa, nevis saņemšanās reizi mēnesī, tavi bērni bērnību atcerēsies ar vissiltākajām jūtām un tad vēlme/ vajadzība meklēt psihoterapeita vai astrologa palīdzību vai nu neradīsies, vai radīsies citur, un viņi būs pārliecināti, ka ģimene ir viņu drošais patvērums, nevis visu nelaimju cēlonis. Ja kliegšana ir ikdiena un norma, tas visticamāk nāk komplektā ar empātijas trūkumu un nemācēšanu adekvāti izrādīt rūpes un mīlestību, un tādā gadījumā, jā “visas dzīves nelaimes cēlušās no tevis”.

    Like

    1. Dod, Dievs, katram vecākam šo pārliecību. Es vēl joprojām mācos. Vēl joprojām šad un tad aizdomājos, cik slikta mamma esmu.
      Paldies tev par komentāru. Tas dod sajūtu, ka cerams tomēr maniem bērniem pie terapeitiem jāiet nebūs.

      Like

      1. Terapeiti nav “bubulis”, bet ir ilgus gadus mācījušies palīdzēt, lai dzīvotu labāk, gaišāk, mierīgāk, saskaņā ar savu dvēseli. Tieši tapēc, lai neveidotos tādas situācijas, kā filmā, kur starp tuviem cilvēkiem pastāv tukšums.

        Like

      2. Mans viedoklis mazliet atšķiras. Es piekrītu, ka ir cilvēki un situācijas, kad ir vajadzīgi terapeiti. Bet mūsdienās pārāk tiek uzsvērts, cik tu esi slikts (pārāk bargs esi pret bērniem, pārāk kašķīgs ar vīru, pārāk nostrādājies darbā, pārāk maz esi mājās, par daudz dzer, par daudz skrien utt.), un bieži lasām padomus “aiziet pie psihologa”. Bet svarīgāk, manuprāt, ir iemācīties pašam tikt ar sevi galā. Nevis cerēt, ka vienmēr visu atrisinās terapeits, tāpēc varu darīt, ko gribu, līdz kāds pateiks, ka tā nedrīkst.
        Un otra doma. Tu raksti, ka starp tuviem cilvēkiem pastāv tukšums. Bet varbūt šis jau ir laiks, kad māte dēlam ir devusi visu, kas viņai bijis, un dēlam pienācis laiks doties tālāk, iedvesmoties no cilvēkiem, kas ir pārāki par viņu. Nē, es nesaku, ka vienmēr vajag pārtraukt attiecības ar radiniekiem, it īpaši, ar māti vai tēvu. Bet. Es pati, piemēram, sev atzīstu, ka man no mātes vairs nav, ko mācīties. Šis ir brīdis, kad es varētu kaut ko iemācīt viņai. Nē, mēs nestrīdamies. Mēs satiekamies. Ejam kopā uz teātriem, un viņa pieskata manus bērnus. Bet. Es nedomāju, ka Raitim vajag uzturēt šīs buksējošās neattiecības ar māti tikai tāpēc, ka “tā ir pareizi”,

        Like

  3. Jāatzīst, ka filmu izslēdzu pusceļā (iespējams, filmas gaitā mani argumenti tika atspēkoti), jo, gaidot dokumentālu kino, sajutos nedaudz piemuļķota un arī sadusmota.
    Mans iespaids, ka filmas autori vienkārši izmanto cilvēku. Pirmkārt, brīžiem otrā plāna aktieru samākslotais tēlojums (piem. dāmas bārā) izraisīja smieklus un neizpratni. Otrkārt, jautājumi, kas tika uzdoti galvenajam varonim, lielākoties bija slēgta tipa jautājumi, kas sevī jau ietvēra vēlamo atbildi (no sērijas – Tavi vecāki izšķīrās, tāpēc Tev ir grūti – vai ne?). Nekas neliecināja, ka teiktais patiešām ir paša galvenā varoņa domas.
    Un vispār – man pavērojot Raiti, gribējās vilkt paralēles ar tipiskiem Aspergera sindroma simptomiem – intelekta rādītāji virs vidējā (izcila atmiņa, analītiskās un matemātiskās spējas), izteiktas grūtības sociālajā jomā. Tad nu domāju, ka uzstādīt māti kā ”pie visa vainīgo”, ir ārkārtīgi aprobežoti un neētiski. Bet, iespējams, patiesība nebija šīs filmas mērķis.
    Atliek vien cerēt, ka tas viss bija to vērts un lauri netiek plūkti uz izbojātu attiecību rēķina.

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s