Kad GAISMA atdzimst

IMG_2017-12-21

Klusat jauni, klusat veci,
Dievs ienāca istabā;
Dievs ienāca istabā,
Vaicā nama saimenieku.
Tas bij nama saimenieks,
Kas sēd galda galiņā,
Kas sēd galda galiņā
Baltā linu krekliņā.

Tā visu decembri cīnās tumsa pret gaismu. Manī. Grinčojas. Pukojas. Skrabinās. Kacinās. Negribu, nevaru, nespēju. Visa gadu nodzīvotā enerģija kūsā, rosinās, grozās, sprūk laukā. Saule iet zemu, zemu. Nakts savu melno vaigu pārklāj pār zemi, kad bērni vēl nav nākuši mājās. Dubļi un lietus. Sastrēgumi. Un bērni negrib iet laikā gulēt. Un tik daudz vēl jāizdara…

Un tad kādu dienu tuvu Saulgriežiem tu mosties ar Gaismu. Ar mieru sirdī. Varbūt ir uzsnidzis sniegs. Un zeme ir balta. Varbūt kāda svētku dziesma ir norezonējusi tevī. Un sirds ir vaļā. Varbūt kāds uzsmaidīja. Un tu saprati. Šis ir Gaismas atgriešanās laiks. Šis ir savas mājas attīrīšanas laiks, savas miesas un gara šķīstīšanas laiks, savas ģimenes laiks. Savu domu un jūtu sakārtošanas laiks. Mēs sadedzam sveces logos. Un izgriežam baltas papīra sniegpārsliņas. Mēs apstājamies kopā ar Sauli, lai ieskatītos sevī. Atrastu sevi. Izprastu sevi. Iemīlētu sevi. Un dodamies uz Gaismu. Uz jauno Saules gadu.

Pavisam neapzināti tieši Ziemassvētku laikā mēs pošamies uz baznīcu. Ne tikai čakli ticīgie. Ne tikai kristītie, neregulārie baznīcā gājēji, arī neticīgie, steidzīgie, darbīgie. Pat nogurušie apkārt skrējēji un tie, kas domā, ka sadzirdēt sevi ir “pupu mizas”. Jo mēs esam latviešu tauta. Un mēs esam dabas bērni. Asinīs. Un mums ir iekodēts sajust un izmantot enerģiju. Un Ziemas Saulgriežos mūsu Dieva gaisma ir tik tuvu, tik stipra, tik nesatricināma, ka mēs pošamies uz baznīcu. Pat neapzināti. Uz svētvietu mēs pošamies. Un varbūt tas ir jūras krasts. Un varbūt tas ir tas lielais laukakmens pie kaimiņu meža. Vai tas ir kāds ozols citā pilsētā. Vai tā ir baznīcas ēka. Kur nereti dziesmas un mācītāja pārliecinošais balss tembrs ļauj pilnīgāk rast mieru sevī.

Un varbūt mēs gavējam. Varbūt mēs dedzinām sveces. Varbūt mēs skaitām buramvārdus. Varbūt mēs meditējam. Varbūt mēs atspiežamies pie koka. Varbūt mēs raudam. Varbūt mēs klusējam. Varbūt mēs ziedojam. Varbūt mēs dāvinām. Varbūt mēs iepriecinām. Varbūt mēs mīlam. Daudz spēcīgāk.
Un mēs noteikti noticam. Maģiskajam.

P.S. Senie balti 21., 22. un 23.decembrī nestrādāja. Pirmo dienu sevi šķīstīja. Gavēja. Pirtī gāja. Garu atbrīvoja. Otrajā dienā izmēza māju un pagalmu, sāka pušķošanas darbus, cepa maizi, kūla sviestu un vakarā ēda deviņus ēdienus. Trešajā dienā rotāja un godināja svētkoku egli – cilšu māti, bārenīšu sargātāju, asaru glabātāju, Dvēseles un Gara atvieglotāja.

Foto: https://pixabay.com/

Advertisements

2 thoughts on “Kad GAISMA atdzimst

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s