Vislabākā dāvana – NEKAS

IMG_2017-12-08

Nesen izlasīju kādu rakstu (lasīt šeit) par dāvanām Ziemassvētkos. Par naudas daudzumu, ko tām tērējam. Un nervu šūnām. Un par to, ka galu galā varbūt tās lietas mums nemaz nav vajadzīgas. Mums jau pietiek lietu. Mantu. Drēbju. Virtuves piederumu. Grāmatu. Jā. Un es nesen apkopoju sava viengadnieka mīļākās rotaļlietas (skatīt šeit) ar domu, ka varbūt kādam gribēsies nošpikot un kaut ko uzdāvināt kādam citam viengadniekam. Un tad es aptaujāju draugus un draudzenes un uzzināju viedokli par vislabākajām dāvanām vīrietim (špikot šeit). Bet galu galā, ja man kāds pajautātu, ko es pati gribētu saņemt Ziemassvētkos, es nemaz nezinātu, ko atbildēt. Jo visu to lietu jau ir gana. Bet kā lai uzdāvina laiku?

Zem tā paša, augstāk pieminētā raksta, kur autore dalās pieredzē SARUNĀTIES (uzzināt, ko katrs patiešām vēlas) un IZLOZĒT (dāvināt tikai vienam cilvēkam ģimenē un saņemt tikai vienu dāvanu), var izlasīt pārdesmit komentāru ar “es arī”, “es tā jau sen”, un man kļūst pilnīgi skaidrs, ka es esmu palikusi pēdējā. Pēdējā, kura saņem dāvanās maisus ar mantām. Jā, es nespēju runāt. Nespēju pateikt tā, lai mani sadzird. Lūdzu, nedāviniet konfektes. Lūdzu, katram vienu dāvanu. Lūdzu. Lūdzu, nesēžam visu vakaru pie galda. Lūdzu, spēlējam spēles. Lūdzu. Izejam papikoties, sadedzam sveces, ieklausāmies. Lūdzu.

Bet tas ir tāds no kalna lejā ripojošs ritenis. Beidzot mēs varam ēst visu, ko gribam. Beidzot mēs varam nopirkt daudz maz visu, ko vēlamies. Beidzot mēs varam ļoti, ļoti iepriecināt savus mīļos, nopērkot viņiem to super mega milzīgo dāvanu. Un varbūt pat veselas trīs. Un varam izcept pīrāgus, izvārīt zirņus, uzšmorēt cepeti, rīsus ar kariju, sautētus kāpostus, sapirkties šokolādi, izcept kūku. Un tad iztukšot visus šķīvjus, lai nākamajā gadā neesot jāraud. Beidzot mēs to visu varam atļauties. Nu, un kā, nu kā lai apstādina šo riteni? – Ar smago artilēriju? Ar pātagas cirtienu? Ar bēgšanu? Izvairīšanos? Nē. Uzvara karā ir samierināšanās. Kādam vienmēr sāpīga. Parasti visiem.

Viss sākas iekš katra cilvēka. Un plešas ģimenē. Savā mazajā. Tad zari ieplešas kaimiņu sētā, draugos, rados. Pumpuri plaukst. Un lapas sāk zaļot. Un varbūt to vienu vienīgo gadu, kad tu aizbrauksi ciemos Ziemassvētkos un uzdāvināsi pašu labāko dāvanu – NEKO, – tevi vēl nesapratīs. Bet tu ierosināsi spēlēt galda spēli. Vai uzrīkosi kādu konkursu. Lūgsi atbīdīt galdu pie sienas un pārsteigsi visus ar kādu muzikālu gabalu, ko esi iemācījies radīt uz mūzikas instrumenta. Kad tu iesaistīsi bērnus riņķa dejā. Un vecākus. Un tā paies šis pirmais it kā neveiklais vakars. Paies nemanot. Pilnām sirdīm prieka. Jo es uzdāvinu tev savu laiku. Un tu uzdāvini man savu laiku. Es dāvanā saņemu tavu prieku. Un tas ir tas, kas man visvairāk ir vajadzīgs. Un es no sirds ticu, ka tev arī.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s