Atkal tie Ziemassvētki…

IMG_2017-11-09

Kad es biju bērns, es sakrāju pusdienu naudiņu un decembrī nopirku zilas acu ēnas par 15 kapeikām, ietinu kreppapīrā un gaidīju Ziemassvētku vakaru, lai paliktu to zem eglītes ar klāt piesietu kartiņu – mammai. Mēs skaitījām dzejoļus, dziedājām dziesmiņas, ēdām zirņus ar speķi un pīrāgus. Tētis no meža atnesa eglīti. Mēs ar māsu sakārām bumbuļus, spīguļus, svečturus, zvaniņus. Kaķis nosēdās zem zariem, lai padzertos vitaminizēto ūdeni, un mēs skatījāmies svecīšu liesmās… Tie bija svētki. Vēlāk ar spēlēm un rotaļām. Ar atjautības uzdevumiem. Ar konkursiem. Nereti līdz diviem, trijiem, pat četriem naktī…

Bet tagad man pašai ir ģimene. Pašai ir bērni. Un es esmu Grinčs.

Nē, nu, ja tā pavisam godīgi, tad nav jau tik traki. Man patīk laicīgi gatavot piparkūku mīklu, tad, tuvojoties Ziemassvētkiem, to mīcīt, rullēt, spiest formiņas, cept, glazēt, apbērt ar pūdercukuru. Kopā ar bērniem. Ieslēgt skaisto ziemas saulgriežu tautas mūzikas disku. Man patīk mežā eglīti sameklēt. Izvilkt bumbuļu kasti un sakārt lampiņas uz logiem. Kopā ar ģimeni. Man patīk sameklēt dāvaniņu katram mājiniekam. Iemācīt  katram kādu skaistu dzejoli, izdarīt to pašai, lai katru gadu nav jāskaita viens un tas pats. Un Ziemassvētku vakarā uzvilkt skaistu kleitu un vērot bērnu neviltoto pārsteigumu un prieku, atverot dāvanas. Un ja šie ir Ziemassvētki, tad es mīlu šos svētkus.

Bet diemžēl.

Līdz ar Ziemassvētkiem kopā ar vīru un bērniem ir arī citi Ziemassvētki. Tie, kas bērnudārzā un skolā (un kuriem tu sāc gatavoties vismaz novembra sākumā, ja ne ātrāk). Tie, kas lielveikalos rindās, burzmās, panikā. Tie, kas pie dažādiem salavecīšiem – izbraukājot katru, lai dabūtu savu konču. Tie, kas darba vietās. Tie, kas pie vecmāmiņām, lai kurā Latvijas galā viņas dzīvotu, tev jāpaspēj pabūt visur. Konfekšu kalni. Saldumu paciņas. Adventes kalendāri. Saldumu zeķes. Veikalu sortiments. Cukurs, cukurs, cukurs. Tirdziņos nopirktie nieki. Ikdienā nederīgie super skaistie latvju rakstos darinātie dvieļi, karotes, eko šmeko aitas vilnu pirts mices, krelles, lakati, lupatu lelles, priedes koka mašīnas… Pārāk bieži – milzīgs, dārgs vai daudz ir galvenais nosacījums “labai dāvanai”. Pārāk reti ar sirdi izmeklētas, mīļas un personīgas lietas saņemam. Pārāk daudz GALDS ir centrālais atribūts Ziemassvētku vakarā. Pārāk reti – PRIEKS. Pārāk daudz SALDS ir uzsvērts decembra mēnesī, pārāk maz – SIRSNĪGS. Pārāk daudz BALLĪTE tiek postulēta, šos svētkus gaidot. Pārāk maz – KLUSUMS, pabūšana ar sevi un ieklausīšanās citos. Pārāk komercializēts ir viss šis laiks. Pārāk maz – no sirds labdabībā dodošs.

Un tāpēc ik gadu, arī šogad, jau pirmajās vecāku sapulcēs dzirdot Ziemassvētku vecīti pieminot, jau pirmās piparkūkas veikalā ieraugot, jau kalendārā decembra mēnesi iedomājot, es sāku plānot bēgšanu. Bēgšanu no Ziemassvētkiem.

Bet neesmu jau es galīgi dumja. Viss jau sākas no manis pašas. Vēl ir laiks. Vēl vairāk kā mēnesi ir laiks. Mazliet pārprogrammēt sevi. Radīt prieku, sirsnību un klusumu. Un nenozagt Ziemassvētkus saviem bērniem.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s