Par lielām ģimenēm

2017-09-07Es domāju. Kā tas ir, kad tev piedzimst pirmais bērns. Tu esi laimīga bez gala. Kādas divas/ trīs nedēļas :). Un tad vēl kādu mēnesi – divus tu jūties tā, ka tev taču JĀBŪT laimīgai. Bet tas bebis raud. Un zīž. Un stundām tiek midzināts. Paguļ tieši tik ilgi, lai tu paspētu izskalot apvemtās drēbītes un uzlikt vārīties ūdeni tējai. Un tad atkal mostas. Atkal raud, zīž un raud. Un tad tu esi mājās viena ar to savu bērnu, kuru mīli bez gala un bez malas. Tik ļoti. Bet saproti jau arī, ka tieši viņa atnākšanas dēļ tu esi pazaudējusi pati sevi, un tev nav absolūti laika par sevi parūpēties un sevi atrast.

Bet kaut kā tu to posmu pārdzīvo. Skatīdamies tam mazajam cilvēkam acīs. Un izlasot visu internetu ar mierinājuma vārdiem, ka “pēc gada būs vieglāk”. Un tad piedzimst otrais bērns, un ievieš mājās jaunus izaicinājumus. Un tad trešais. Un tā tu nodzīvo, gadiem, mājās ar bērniem. Vienu, tad diviem, tad atkal pa mājām ar citiem diviem. Un tad ir vasara un tu izgaršo, izsmaržo, izskrien, izpeldi to kopā ar visiem trim.

Un pienāk septembris. Ba-bam. Atveras skolas durvis vecākajam dēlam. Meita sāk iet dārziņā. Un tu atgriezies pats savā dzīvē pirms pieciem gadiem. Tu esi mājās viens pats ar savu vienu pašu mazāko bērnu. Viņš skraida pa māju, izkrāmē atvilktnes, izmētā mantas un ēdienu, krīt gar zemi, kad nedabon tūlīt un tagad tieši to, ko grib, kliedz un kož. Bet ir pagājuši pieci gadi. Un tu esi vismaz piecas reizes gudrāka. Tu mierīgi izdzer savu karsto tēju. Samīļojies. Pasēdi uz grīdas, ar mazo klēpī, pašķirsti viņa grāmatu. Tu jūti, kad ir īstais gulētiešanas laiks. Un beidzot saproti, ka neesi slikta mamma, ja viengadnieks “neprot uzvesties”. Tu zini, ka tā ir viņa personība. Un tu pat dziļi sirdī priecājies, ka viņš kož. Jo tas visticamāk nozīmē, ka arī pieaudzis viņš mācēs “kliegt” un “kost”, kamēr panāks savu. Un būs veiksmīgs un laimīgs.

Katram jau savs ceļš ejams. Kāds nesaņemas noriskēt vēlreiz radīt bērnu, vēlreiz pārdzīvot tās visas krīzes līdz, es nezinu, pusaudžu gadiem. Bet kāds noiet pa apli. Varbūt kāds pat ne vienu reizi vien. Var mierīgi dzert savu tēju, ēst rudens ābolus un rakstīt. Nemainīgi – ar zīmuli uz papīra. Kā vieglāk no sirds norakstās nost. Un bebis tikmēr čuč saldo miedziņu, lai celtos atkal priecīgs, zinātkārs un aktīvs. Un lai, atverot acis, tieši tev veltītu savu vaigu bedrītēm izrotāto smaidu.

Par lielām ģimenēm!

2 thoughts on “Par lielām ģimenēm

  1. Ar pirmo ir ka saki.Bet ne katru dienu.
    Ar otro ir Chill ;))
    Bet nu atkarigs protams no bernu vecumu starpibas un temperamenta.Brizam vel no kaut ka..Bet kopuma ir labi..jo tu zini,ka berni izaugs…tik atri!!!

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s