JAUNS SĀKUMS

Šodien man vajag ieeļļoties.

Es izkausēju kokosriekstu eļļu. Tādu šķidru un gaisīgu. Labpatikā iemasēju to rokās. Un tad uz sejas. Un galvas ādā. Es kaut kur esmu dzirdējusi, ka kokoseļļa esot ļoti laba matiem. Un es esmu aizsūtījusi trimdā savus bērnus ar vecvecākiem. Uz visu dienu. Nu, labi, labi. Gan jau pēc pāris stundām būs mājās. Bet vienalga. Tieši tagad ir sajūta, ka uz visu dienu. Un es varu darīt, ko es gribu. Un es gribu ieeļļoties. Rokās tā eļļa ilgi neturas eļļaina. Un man atkal un atkal ir jākausē, jāsilda un jāsmērē. Kamēr būs gana. Kamēr es būšu dabūjusi to eļļu pietiekami daudz. Vismaz uz šo brīdi. Un es iemasēju to kāju pēdās, saceļu tās uz spilvena un atlaižos dīvānā, un gribu uzrakstīt, ka man vajag šodien ieeļļoties. Tikai rokas ir eļļainas, un jāmeklē zīmulis. Kas tik smuki pa papīru slīd, ka es jūtu. Šī diena ir kaut kāds jauns sākums.

Man nav ne jausmas, ko nozīmē rakstīt blogu. Es nezinu, ar ko atšķiras viens populārākais no cita. Vienkārši paņemt pirmo un uzrakstīt. Es arī neplānoju tagad pēkšņi būt viena no tām super truper eko šmeko jaunajām māmiņām, kas ar maziem bērniem mājās neko modīgāku par bloga rakstīšanu nevar izdomāt un tāpēc tagad nu, tikušas pie bērna UN pie brīva laika, varēs visiem izstāstīt, cik nu gudra esmu. Es vienkārši gribu uzrakstīt. Varbūt tā ieeļļot arī mazliet galvu no iekšpuses. Un varbūt pat kādam būs mazliet interesanti. Nu, vismaz draudzenēm. Kurām noteikti ir apnikuši mani katastrofāli kliedzošie un katastrofāli saīsinātie, puspateiktie, ieskicētie monologi WhatsApp grupās. Un te nu ir tā izvēles brīvība. Tu vari mani lasīt un iepazīt. Vai vari nospiest to krustiņu lapas augšā. CLOSE.

Kaut ko jau es zinu, kas varētu tevi interesēt. Kaut ko es zinu par ēdienu. Ir pašai sava pārliecība par to, kas ir labs, kas ir nelabs. Un, izaicinot sevi, es mēdzu kādu “nelabo” produktu pārlikt pie “labajiem”, un otrādi. Bet man nav mājās skapis ar katliem un pannām. Tieši otrādi, mani kaitina, ka ar “pankūku pannu” nedrīkst cept zivis vai tvaicējamo katlu drīkst izmantot tikai puķukāpostiem, bet burkāni ir jātvaicē caurdurī. Man nepatīk tie uber virtuves kombaini, no kuriem, būsim godīgi, tu biežāk slauki putekļus, nekā rīvē, kul, smalcini vai maisi. Bet, protams, kā visiem “normāliem cilvēkiem”, man viens tāds arī ir mājās.

Un vēl kaut ko es zinu par grāmatām. Pēdējā laikā gan esmu aizdomājusies, ka tā ārprātīgā grāmatu “ēšana” ir nevis aizbēgšana no ikdienas, tas izreklamēti obligātais laiks sev. Bet tā arī ir tāda kārtīga aizbēgšana no sevis pašas. Jo lasot taču tev nav jābūt šeit un tagad. Lasot tu esi tā forši prom no sevis. Kāda cita dzīvē. Interesantā un nesasniedzamā. Skumjā un skarbā. Smieklīgā un lētā. Jebkurā. Tikai ne savā. Un tad tikai reizēm kāds stāsts norezonē ar tevi. Bet tad tā dziļi, dziļi. Tā sāpīgi…
Tā jau saka. Pietiekot dzīvē izlasīt desmit grāmatu, lai uzzinātu visu, kas tev jāzina. Tikai ir jāizlasa tūkstošiem, lai atrastu tās savas desmit.

Es šad tad ceļoju. Šad tad eju uz teātri. Šad tad satieku draudzenes, jogoju vai peldu jūrā. Tomēr lielāko dzīves daļu es midzinu tikko viengadnieku, krāsoju grāmatas ar trīs-ar-pusi-gadnieci vai spēlēju galda spēles ar tūlīt skolnieku. Un kā jau katra “normālā” mamma, mūždien uztraucos, ka pārāk maz laika esmu veltījusi saviem bērniem. Un, jā. Kaut kur tur visam pa vidu taču ir arī vīrs. Un arī es pati. Un pienāk vakars. Un tu īsti nemaz nezini, ko šodien esi izdarījis. Varbūt neko. Bet varbūt sācis kaut ko jaunu.

Nu, cerams, ka kaut ko esi sācis.

 

Advertisements

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s